Desmit no vēstulēm, kuras nes Pāvila vārdu, sarakstītas pirms viņa ieslodzījuma Romā. Šīs desmit to sarakstīšanas kārtībā var datēt šādi: Galatiešiem, 48. g.[17]; 1. un 2. tesaloniķiešiem, 50. g.; 1. un 2. korintiešiem, 54.–56. g.; Romiešiem, 57. g.; Filipiešiem, Kolosiešiem, Filemonam un Efeziešiem, ap 60. g. Pastorālo vēstuļu izteiksmes veids un vēsturiskā vide norāda uz vēlāku datējumu, salīdzinājumā ar citām Pāvila vēstulēm, bet tiem, kas tic Pāvila otrajai apcietināšanai Romā (ap 65. g.), kas beidzās ar viņa sodīšanu ar nāvi, tas rada mazāk grūtību.[18] Pastorālās vēstules varētu attiekties uz aptuveni 63.–65. gadu, un pārmaiņas Pāvila draudzēs, par kurām vēstules liecina, iespējams, daļēji radušās, pateicoties tai izdevībai, kuru Pāvila iepriekšējais ieslodzījums Romā sagādāja viņa pretiniekiem.
Katrā ziņā laika posms, kas šķir Evaņģēlija notikumus no vairuma Jaunās Derības grāmatu uzrakstīšanas, vēsturisko pētījumu skatījumā ir pietiekami īss. Jo, nosakot senu vēsturisku pierakstu ticamību, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir, cik drīz pēc notikumu norises tie aprakstīti.
