Kad 70. gadā krita Jeruzalemes pilsēta un tika sagrauts arī templis, savu varu zaudēja arī augsto priesteru dzimtas un augstākā tiesa – sinedrijs. Vienīgie jūdi, kam bija iespēja sākt nepieciešamo atjaunošanas darbu, bija farizeji, un viņi to arī darīja, ne politiskā, bet garīgā jomā. Caķeja (Zakkai) dēla Johanāna vadībā viņi apmetās Jabneh jeb Jamnia Palestīnas dienvidrietumos. Te viņi atjaunoja sinedriju kā augstāko varu vispārēja reliģiskā likuma radīšanai, un Johanāns bija šī jaunā sinedrija pirmais galva. Neskaitāmi "tiesu likumi", "vecajo tradīcijas", kā tās sauc Jaunajā Derībā, no paaudzes paaudzē pārmantoti mutiskā veidā, gadu gaitā pieauga skaitā. Tad sāka mēģināt šo materiālu sistematizēt. Ievērojamais rabīns Akiba bija pirmais, kas tos sakārtoja pēc satura. Pēc tam, kad viņš mira mocekļa nāvē 135. g., kad tika sagrauta Bar-Kokhba sacelšanās pret Romu, darbu pārskatīja un turpināja viņa skolnieks rabīns Meir. Šo sistematizācijas darbu 200. g. pabeidza rabīns Jūda – sinedrija galva no 170. līdz 217. gadam. Tādējādi tika radīts sistemātisks reliģiskās jurisprudences apkopojums, kas pazīstams kā Mishnah.
Šis Mishnah kļuva par mācību priekšmetu, un ar to saistās daudz komentāru, kuru skaits gan Palestīnas, gan Babilonijas rabīniskajās skolās arvien pieauga. Šie komentāri jeb Gemaras izveidoja kaut ko līdzīgu Mishnah pielikumam, un Mishnah kopā ar Gemara pazīstams kā Talmuds. Jeruzalemes Talmuds, ko veidoja Mishnah kopā ar apkopoto Palestīnas skolu Gemarā, tika pabeigts ap 300. g. Daudz lielākais Babilonijas Talmuds turpināja veidoties vēl divus gadsimtus, līdz bija gatavs 500. gadā.
Tā kā Mishnah ir likumu krājums un Talmuds – komentārs par šo krājumu, tad tajos tikpat kā nav pieminēta kristietība, un, ja arī ir – tad naidīgi. Taču arī šīs nedaudzās atsauces pierāda, ka nav ne mazāko šaubu par Jēzus patieso vēsturiskumu.[164]
Pēc seno rabīnu domām, kā šajos rakstos lasām, Jēzus no Nācaretes bijis likumpārkāpējs Israēlā, kas praktizējis maģiju, nicinājis gudro vārdus, novirzījis ļaudis no pareizā ceļa un paziņojis, ka ir nācis nevis iznīcināt likumus, bet gan tos papildināt;[165] viņš pakārts Pashā svētku priekšvakarā par ķecerību un cilvēku pavešanu. Viņa mācekļi (no kuriem pieci saukti vārdā) dziedinājuši Viņa vārdā.
Skaidrs, ka tieši šādu mūsu Kunga raksturojumu varēja dot farizeji, kas Viņu noliedza. Daži vārdi, kādos Viņš tiek saukts, ir tieši vai netieši Evaņģēlija stāstījuma pierādījumi. Minētais "Ha–Taluy" (pakārtais) acīmredzot neattiecas uz veidu, kā Viņš nomira; cits Viņam piedēvētais vārds "Ben-Pantera" (panteras dēls), iespējams attiecas nevis (kā reizēm ir skaidrots) uz romiešu karavīru Panteru, bet uz kristiešu ticību, ka mūsu Kungs dzimis no jaunavas, jo "pantera" ir grieķu vārda "parthenos" (jaunava) izkropļojums.[166] Tas, protams, nenozīmē, ka visi tie, kas Viņu sauca šajā vārdā, ticēja Viņa piedzimšanai no jaunavas.
Aptuveni pirmā gadsimta beigās un otrā gadsimta sākumā, šķiet, sākusies nesaprašanās dažās jūdu aprindās par to, vai kādi no kristiešu rakstiem būtu vai nebūtu uzskatāmi par kanoniskiem. Šie raksti, kas arī tie nebūtu bijuši, tika dēvēti par Euangelion, tā grieķiski sauc Evaņģēliju. Evaņģēlijs, par kuru ir runa, visticamāk bija Palestīnas un tās apkārtnes kristīgo jūdu iemīļotā Mateja evaņģēlija aramiskais variants. Ir zināms, ka rabīni Johanāns un Meir veidojuši negatīvas vārdu spēles no Euangelion, mainot patskaņus, piemēram, "awen–gillayon" vai "awon–gillayon", kas aptuveni nozīmētu "gluži neticama nepatiesība" vai "rakstu tāfeles grēks".[167] Šīs neskaidrās atsauces norāda, ka starp ortodoksālajiem farizejiem un jūdu kristiešiem pastāvēja sakari, kas mūs nepārsteidz, ja atceramies, ka Jaunajā Derībā rakstīts, ka Palestīnas agrīnās draudzes locekļi bija arī ticīgie farizeji, kā arī tūkstošiem jūdu, visi dedzīgi bauslības piekritēji (Ap. d. 15:5; 21:20). Pēc 70. g. šiem kristīgajiem jūdiem tiešām bija vairāk sakaru ar pārējiem jūdiem nekā ar pagānu baznīcu, kurā aizvien vairāk pieauga tendence nosodīt šīs kristīgo jūdu kopienas kā ķecerīgas vai tikai daļēji kristīgas. It īpaši ir pamats domāt, ka tie bēgļi no Jeruzalemes baznīcas, kas ap 70. g. apmetās Transjordānā, apvienojās ar kādām esēņu kopienām, kur, iespējams, bija saliedējušās Kumrānas kopienas atliekas.
