2. Jozefs Flāvijs

Bet ir arī agrīnāka un mūsu mērķim daudz nozīmīgāka jūdu literatūra nekā Talmuds. Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs dzimis priestera ģimenē 37. g. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš kļuva par farizeju. Kad viņš 63. g apmeklēja Romu, viņam bija iespēja pārliecināties par impērijas varenību. Kad 68. g. sākās Jūdu karš, viņu nozīmēja par jūdu karaspēka komandieri Galilejā, viņš cīnījās pret romiešiem Jotapatas nocietinājumos līdz tam brīdim, kad pretoties nebija vairs nozīmes.

Kopā ar četrdesmit cīnītājiem viņš patvērās kādā alā, bet, kad kļuva skaidrs, ka arī tā tiks ieņemta, viņi vienojās izdarīt pašnāvību. Iespējams, ka, ticamāk, pateicoties veiklībai, nevis laimei, Jozefs bija palicis viens no pēdējiem diviem dzīvajiem. Viņš pārliecināja savu biedru, ka viņiem vajadzētu padoties romiešiem, un to viņi izdarīja. Jozefs pamanījās iegūt romiešu komandiera Vespasiāna labvēlību, pareģodams viņam uzkāpšanu impērijas tronī, kas 69. g. arī piepildījās. Jozefs piederēja pie romiešu ģenerālštāba Jeruzalemes aplenkuma laikā, pat darbodamies kā Vespasiāna dēla un pēcteča Palestīnas pārvaldīšanā Tita tulks, kad komandieris pasludināja savu uzsaukumu aplenktajiem iedzīvotājiem. Pēc pilsētas krišanas un sacelšanās apspiešanas Jozefs ērti iekārtojās Romā imperatora aizstāvībā un apgādībā, viņš arī pieņēma imperatora ģimenes uzvārdu un no tā laika pazīstams kā Jozefs Flāvijs.

Protams, ka viņa raibā karjera nevairoja viņa popularitāti tautiešu vidū, daudzi toreiz un arī vēl tagad uzskata viņu par dubultnodevēju. Tomēr jāteic, ka viņš izmantoja savu vieglo dzīvi Romā, uzrakstīdams savas tautas vēsturi, tādējādi nopelnīdams zināmu pateicību. Viņš sarakstījis "Jūdu kara vēsturi", no 170. g. pirms Kristus līdz 73. g., kuru viņš vispirms impērijas pašos austrumos dzīvojošo jūdu vajadzībām uzrakstīja aramiešu valodā un tikai pēc tam laida klajā grieķu variantu; "Autobiogrāfiju", kurā viņš mēģina attaisnot savu rīcību pret jūdu vēsturnieka Tibērijas Justa pārmetumiem, pēdējais savā Jūdu kara aprakstā ļoti negatīvi izteicies par Jozefa lomu tajā; divas grāmatas "Pret Apionu", kurās viņš aizstāv savu tautu pret kāda Aleksandrijas skolotāja Apiona un citu rakstnieku antisemītiskajiem nomelnojumiem (kas vietām izklausās gluži mūsdienīgi); un "Jūdu senatni" divdesmit sējumos, kas apver viņa tautas vēsturi no pasaules sākuma līdz viņa dzīves laikam. Kaut arī viņš nebija pelnījis pārdzīvot savas tautas sakāvi, mums tomēr jāpriecājas, ka viņš palika dzīvs, jo, ja nebūtu viņa vēsturisko darbu, tad, par spīti visām to nepilnībām, mums būtu daudz nabadzīgākas zināšanas par Jaunās Derības laika Palestīnas vēsturi.

Jozefa darbos mēs sastopamies ar tām vēsturiskajām personām, kas parādās arī Jaunajā Derībā: spilgtajiem Hēroda ģimenes tēliem, Romas imperatoru Augustu, Tibēriju, Klaudiju un Nēronu, Sīrijas valdnieku Kirēniju; Pilātu, Fēliksu un Fēstu – Jūdejas prokuratoriem; augstajiem priesteriem – Annu, Kajafu, Ananiju u.c.; farizejiem un saduķejiem utt. Uz Jozefa Flāvija radītā vēstures fona Jauno Derību lasām ar lielāku izpratni un interesi.

Kad Gamaliēls Ap. d. 5:37 runā par tā laika nodokļu dumpja vadoni galilieti Jūdu, mēs ieskatāmies Jozefa Flāvija darbos, kur stāsts par šo sacelšanos sastopams gan viņa aprakstā par Jūdu karu (XX, 8), gan "Senatnē" (XVIII, 1). Jozefs min arī krāpnieku Teudu ("Senatne", XX, 5.1), kas parādās drīz pēc 44. g.; bet Teuda, par kuru runā Gamaliēls, dzīvoja pirms galilieša Jūdas (6. g.), katrā ziņā Gamaliēla runa attiecas uz 30. un 33. gadu. Tas nenozīmē, ka Lūka būtu pielaidis anahronismu, pārprazdams Jozefa rakstīto, šajā jautājumā vairāk šķiet, ka Lūka vispār nav lasījis Jozefa Flāvija darbus; Jozefs pats raksta, ka ap to laiku, kad mira Hērods Lielais (4. g. pirms Kristus), Jūdejā bijuši neskaitāmi šādi dumpji,[168] un Gamaliēla Teuda (tajā laikā ļoti populārs vārds) varētu attiekties uz šo laiku.

Arī Jozefs raksta par badu Klaudija valdīšanas laikā, kas minēts Ap. d. 11:28. Ja Lūka runā par to, kā Antiohijas kristieši šajā sakarībā sūtīja palīdzību Jeruzalemes draudzei, Jozefs pats stāsta par Helēnu, jūdu ķēniņieni māti no Adiabene, kas atradās ziemeļaustrumu Mezopotāmijā, viņa tajā pašā laikā, lai atvieglotu Jeruzalemes iedzīvotāju stāvokli,[169] pirkusi labību Aleksandrijā un vīģes Kiprā.

Hēroda Agripas I pēkšņā nāve – notikums, kuru Lūka aprakstījis Ap. d. 12:19–23, atrodams arī Jozefa "Senatnē" (XIX, 8.2); abi stāstījumi, lai gan pilnīgi viens no otra neatkarīgi, galvenajās līnijās saskan. Jozefs Flāvijs šo gadījumu aprakstījis šādi:
"Kad Agripa bija valdījis Jūdejā trīs pilnus gadus, viņš ieradās Cēzarejas pilsētā, kuru agrāk dēvēja par Strato's Tower. Te viņš sarīkoja izrādes par godu Cēzaram un veltīja šīs svinības imperatora labklājībai.[170] Te kopā sanāca daudzu provinču varasvīri un augstas amatpersonas. Svinību otrajā dienā viņš uzvilka brīnišķīgu sudraba tērpu un rītausmā ieradās teātrī. Pirmajiem saules stariem krītot uz apģērbu, tas skaisti iemirdzējās, tā spožums radīja bailes un bijāšanu visos, kas to redzēja. Tūlīt arī tie, kas viņam glaimoja, sāka no dažādām pusēm saukt vārdus, kas patiesībā viņam nedarīja neko labu, proti: "Esi žēlīgs! Ja līdz šim mēs tevi uzskatījām vienkārši par cilvēku, tad tagad mēs tevi pielūgsim kā kaut ko augstāku nekā vienkāršs mirstīgais."

"Ķēniņš nedz viņus norāja, nedz arī noliedza viņu nedievbijīgo glaimošanu. Bet tūlīt pēc tam, palūkojies uz augšu, viņš pēkšņi virs galvas ieraudzīja pūci, nometušos uz kādas virves, un viņam tā likās ļaunuma vēstnesis, lai gan agrāk tā viņam bijusi laba vēstītāja,[171] viņam iesāpējās sirds. Viņš sajuta arī stipras sāpes vēderā, tām sekoja īsta lēkme... Viņu tūlīt aiznesa uz pili, un izplatījās baumas, ka viņš noteikti miršot... Pēc piecu dienu ciešanām viņš nomira, – 54. dzīvības un 7. valdīšanas gadā."

Abu stāstījumu līdzība ir acīmredzama, nav nekādu pretrunu. Lūka apraksta Hēroda pēkšņo lēkmi bibliskā valodā, sakot, ka "Tā Kunga eņģelis viņu sita"; nedomāju, ka būtu īpaša nozīme tam, ka grieķu vārds "Angelos", ko Lūka savā stāstījumā lietojis ar nozīmi "eņģelis", ir tas pats, ko Jozefs lieto ar nozīmi "sūtnis", domādams pūci, lai gan daži senie baznīctēvi uzskatījuši to par svarīgu. Tirieši, iespējams, šīs svinības izmantojuši, lai publiski izlīgtu ar ķēniņu.

Salīdzinājuma kopsavilkumu šiem abiem notikuma atstāstījumiem dod kāds neitrāls vēsturnieks E. Meijers (Eduard Meyer): "Vispārējās ieceres, laika perioda un notikuma vadlīniju ziņā abi pilnīgi sakrīt. Taču ar daudzajām interesantajām detaļām, kas nekādā ziņā nav izskaidrojamas kā tendenciozas vai tradīcijas ietekmētas, Lūkas stāstījums rada pārliecību, ka ir vismaz tikpat ticams kā Jozefa."[172]

Vēl svarīgāk ir, ka Jozefs piemin Jāni Kristītāju un Jēkabu, mūsu Kunga brāli, un apraksta abu nāvi, spilgti apliecinot neatkarīgumu no Jaunās Derības, tā ka nav pamata aizdomām par kristīgo interpolāciju nevienā no šīm nodaļām. "Senatnē" (XVIII, 5.2) aprakstīts, kā Galilejas tetrarhu Hērodu Antipu sakāva Nabatejas arābu ķēniņš, kas bija tēvs Hēroda pirmajai sievai, kuru viņš pameta Hērodijas dēļ, Jozefs turpina:

"Skaidrs, ka daļa jūdu domāja, ka Hēroda armiju iznīcināja Dievs, ka tas bijis taisnīgs sods, lai atriebtu Jāni Kristītāju, ko Hērods bija nogalinājis, neskatoties uz to, ka Jānis bija labs cilvēks, kas mācīja jūdiem būt tikumīgiem, godīgiem vienam pret otru un pazemīgiem Dieva priekšā, aicināja visus kristīties.[173] Viņš mācīja, ka kristība ir Dievam pieņemama, ja viņi to dara nevis, lai atbrīvotos no zināmiem grēkiem, bet gan, lai šķīstītu savu ķermeni, ja dvēsele jau ir šķīsta ar labiem darbiem. Un, kad ļaudis sāka pulcēties ap viņu (jo viņus ļoti aizrāva viņa vārdi), Hērodam kļuva bail, ka viņa suģestējošā ietekme uz cilvēkiem varētu izrādīties tik liela, ka novestu pie sacelšanās, jo izskatījās, ka ļaudis ir gatavi viņam sekot vienalga kur. Tādēļ viņš nosprieda, ka labāk viņu sagūstīt un nogalināt, pirms viņa ietekme radījusi kādas nepatikšanas, nevis nožēlot notikušo tad, kad jau būtu par vēlu. Tā uz Hēroda aizdomu pamata Jāni, važās saslēgtu, nogādāja iepriekšminētajā Maherontas cietoksnī, tur viņu sodīja ar nāvi. Jūdi uzskatīja, ka tieši tādēļ, lai viņu atriebtu, nelaime piemeklējusi armiju, ka Dievs sūtījis ļaunumu Hērodam."

Šajā vietā ir milzīga starpība starp Jozefu un Evaņģēlija tekstu: kā lasām Marka 1:4, Jānis "nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu", kamēr Jozefs raksta, ka Jāņa kristība nav domāta grēku piedošanai; Jozefs stāstījumam par Jāņa nāvi piešķir politisku nozīmi, kamēr Evaņģēlijs to saista ar Jāņa nosodījumu par Hēroda precībām ar Hērodiju. Ļoti iespējams, ka Hērodam šķita, ka, apcietinot Jāni, viņš nogalinās divus putnus ar vienu akmens sviedienu; attiecībā uz atšķirībām Jāņa kristības nozīmes skaidrojumā redzam, ka visas neatkarīgās tradīcijas Jaunajā Derībā ir izteikti vienprātīgas, un, tā kā visas ir agrīnākas nekā Jozefa stāstījums, ("Senatne" parādījās klajā 93. g.), to skaidrojums no reliģiski vēsturiskā viedokļa ir daudz ticamāks. Patiesībā izskatās, ka Jozefs piedēvē Jānim esēņu kopienu kristības doktrīnu, kas mums tagad pazīstams no Kumrānas tekstiem. Taču galvenajās līnijās Jozefa stāstījums apliecina Evaņģēlija tekstu. Šī rakstu rindkopa pazīstama Origenam (ap 230. g.) un Eisebijam (ap 326. g.).[174]

Vēlāk savā darbā "Senatne" (XX, 9.1) Jozefs Flāvijs apraksta augstā priestera Ananijas patvaļīgo rīcību pēc prokuratora Fēsta nāves (61. g.) šādiem vārdiem:
"Bet jaunais Ananija, kas, kā mēs jau sacījām, ir saņēmis augsto priesterību, bija ārkārtīgi valdonīgs un nekaunīgs; viņš piederēja saduķeju partijai, kurai ir ļoti bargs spriedums par visiem jūdiem, kā jau to esam atklājuši. Tā kā Ananijam bija šādi uzskati, viņš zināja, ka tagad viņam ir radusies izdevība, jo Fēsts bija miris un Albinijs vēl ceļā; viņš sapulcināja tiesnešu padomi un nostādīja tās priekšā Jēzus, saukta Kristus, brāli Jēkabu un vēl dažus, un, apvainojis viņus likumu pārkāpšanā, lika tos nomētāt ar akmeņiem."

Arī šī rindkopa, tāpat kā iepriekšējā, bija pazīstama Origenam un Eisebijam.[175] Jēkaba Taisnīgā (tā sauca mūsu Kunga brāli) nāvi sīkāk aprakstījis kristīgo jūdu rakstnieks Hegesips ap 170. g.[176] Jozefa stāstījums ir svarīgs galvenokārt tādēļ, ka viņš nosauca Jēkabu par "Jēzus, saukta Kristus, brāli", ar to parādīdams, ka viņš jau ir Jēzu pieminējis. Un mēs patiešām atrodam atsauci uz Viņu visās esošajās Jozefa tā sauktā "Testimonium Flavianium in Antiquities" XVIII 3,3 kopijās. Te Jozefs stāsta par nekārtībām, kas raksturīgas laikam, kad Pilāts bija prokurators. Viņš raksta:

"Ap to laiku tiešām kļuva pazīstams kāds gudrs cilvēks Jēzus, ja viņu varētu saukt par cilvēku; jo viņš bija brīnumdaris, skolotājs ļaudīm, kas ar prieku pieņēma patiesību. Viņš pievērsa savai mācībai daudz jūdu un arī grieķu. Šis cilvēks bija Kristus. Kad Pilāts viņu nodeva krusta nāvē saskaņā ar mūsu varenāko vīru izvirzītajiem apvainojumiem noziegumos, tie, kas viņu bija mīlējuši, nepazuda; jo Viņš viņiem parādījās trešajā dienā atkal dzīvs; par ko un vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu Viņa sakarībā jau sen bija runājuši dievišķie pravieši; un arī tagad Viņa vārdā saukto kristiešu cilts vēl nav izmirusi."

Tāda ir šī līdz mums nonākušā teksta tulkojums, un mēs zinām, ka tāds tas bijis arī, kad dzīvojis Eisebijs, kas to citējis divreiz.[177] Viens no iemesliem, kādēļ daudzi to uzskatījuši par kristīgu interpolāciju, ir Origena apgalvojums, ka Jozefs nav nedz ticējis, ka Jēzus ir Mesija, nedz arī Viņu par tādu pasludinājis.[178] Tas, ka Jozefs nebija kristietis, ir skaidrs tā kā tā. Taču šķiet dīvaini, ka rakstnieks, kas nav kristietis, būtu sacerējis minētās rindas. Tomēr, no tekstuālās kritikas viedokļa nav nekāda pamata noliegt šo rindkopu; šī manuskripta liecība ir tikpat pilnīga un nepārprotama kā visi Jozefa raksti. Tomēr pastāv iespēja, ka Origens zinājis šo tekstu no kāda agrīnāka varianta, kurā šīs rindkopas nav bijis.[179] Tā kā Jozefa tekstus tālāk nākamajām paaudzēm nodevuši nevis jūdi, bet kristieši, nav nekāds brīnums, ka šī atsauce uz Jēzu laika gaitā ieguvusi kristīgāku nokrāsu.

Tomēr, ja mēs ciešāk ielūkojamies šajās rindiņās, tad šķiet iespējams, ka Jozefs varbūt nav rakstījis vaļsirdīgi. "Ja viņu varētu saukt par cilvēku", varētu būt sarkastiska atsauce uz kristīgo ticību – ka Jēzus ir Dieva Dēls. "Šis cilvēks bija Kristus", iespējams, nenozīmē neko vairāk kā tikai to, ka tas ir Jēzus, kuru parasti sauc par Kristu. Katrā ziņā līdzīgu atsauci ietver vēlākais apgalvojums, ka kristieši tika saukti Viņa vārdā. Kas attiecas uz vārdiem par Viņa augšāmcelšanos, varētu būt, ka tie domāti kā vienkārša piezīme attiecībā uz to, ko kristieši paši apgalvo. Daudzi stingri kritiķi bez grūtībām pieņēmuši "Testimonium Flavinium" tādu, kāds tas ir.[180] Šī rindkopa nenoliedzami satur vairākas Jozefam raksturīgas izteiksmes īpatnības, kā norādījis nelaiķis Dr. Tekerejs (Dr. H. St. John Thackeray; pēdējā laikā autoritatīvākais britu Jozefa darbu pazinējs)[181] un daži citi.

Ir arī atzīmēts, ka vārdu izlaidums un īsas frāzes ir "Senatnes" tekstuālās tradīcijas raksturīga īpatnība,[182] kas vieglāk ļauj atzīt par pareizu minējumu, ka vārds "saukts" pirms "Kristus" ir izlaists, tāpat arī frāze "kā stāsta" jeb "kā tika stāstīts" pēc "jo viņš viņiem parādījās".[183] Abi šie labojumi ir ļoti pievilcīgi, it īpaši iepriekšējais, jo šie vārdi "saukts Kristus" parādās arī rindkopā, kur Jozefs stāsta par Jēkaba nāvi.

Ir vēl divi labojumi, kas šķituši uzmanības vērti. Vienu no tiem licis priekšā Tekerejs, proti, ka vārda "patiesība" (gr. alethē) vietā vajadzētu būt "dīvainas lietas" (gr. aēthē). Otra ir Dr. Eislera (Dr. Robert Eisler) hipotēze, ka rindkopas sākuma daļā daži vārdi ir izkrituši, oriģinālā sākums bijis šāds: "Ap to laiku parādījās jaunu nemieru avots, kāds Jēzus." Ja mēs ņemam vērā šos labojumus, tad, lūk, kādu tekstu mēs iegūstam:

"Ap to laiku kļuva zināms šis nemiera un nepatikšanu avots,[184] kāds Jēzus, kas bija gudrs cilvēks. Viņš bija brīnumdaris, skolotājs ļaudīm, kas ar prieku pieņem dīvainas lietas. Viņš pievērsa savai mācībai daudz jūdu un arī grieķu. Tas bija tā sauktais Kristus. Un, kad Pilāts viņu nodeva krusta nāvei saskaņā ar mūsu varenāko vīru izvirzītajiem apvainojumiem noziegumos, tie, kas viņu bija mīlējuši, nepazuda; jo viņš, kā viņi paši apgalvoja, viņiem parādījies trešajā dienā atkal dzīvs; par ko un vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu viņa sakarībā jau sen bija runājuši dievišķie pravieši; un arī tagad viņa vārdā saukto kristiešu cilts vēl nav izmirusi."

Tagad minēti arī iespiesti labojumi. Šajā variantā "Testimonium" ar pāris vienkāršiem paņēmieniem pārvarētas tradicionālā teksta grūtās vietas, tajā pašā laikā tas saglabā (pat palielina) vēsturiskā dokumenta vērtību. Nicinājuma piegarša līdz ar šiem pierādījumiem ir vairāk uzsvērta, un beigu atsauce uz "kristiešu cilti" neizslēdz cerību, ka, lai gan viņi vēl nav izmiruši, tas drīz varētu notikt.

Tādējādi, mums ir pamats uzskatīt, ka Jozefs Flāvijs patiešām atsaucas uz Jēzu, dodot liecību par:

a) Viņa dzīves un darbības laiku;

b) Viņa brīnumdara reputāciju;

c) to, ka Viņš ir Jēkaba brālis;

d) Viņa krusta nāvi Pilāta valdīšanas laikā saskaņā ar jūdu varasvīru apsūdzībām;

e) to, ka Viņš uzskatīts par Mesiju;

f) to, ka Viņš ir "kristiešu cilts" pamatlicējs, un, iespējams, arī par ticību Viņa augšāmcelšanās brīnumam.[185]





[168] "Senatne", XVII, 10, 4.

[169] "Senatne", XX, 2, 5.

[170] Iespējams, Klaudija dzimšanas dienā, tā bija 1. augustā.

[171] Kad pirms vairākiem gadiem viņš pēc imperatora Tibērija pavēles bija ieslodzīts, viņš atspiedies pret koku, kurā sēdējusi pūce; kāds viņa cietuma biedrs no ģermāņiem teicis, ka putns esot laba zīme, kas norādot uz drīzu atbrīvošanu un panākumiem nākotnē, taču, tad, kad viņš to vēlreiz ieraudzīšot, viņam būšot atlikušas tikai piecas mūža dienas ("Senatne", XVIII, 6, 7).

[172] "Ursprung und Anfänge des Christentums", III (1923.). 167. lpp. un turpmāk.

[173] Šķiet, ka te ir runa par kādas reliģiskas kopienas veidošanos, kurā ienākusi kristietība.

[174] Origēns "Contra Celsum", I, 47; Eisebijs, Hist. Eccl., I, 11.

[175] Origēns "Contra Celsum", I, 47; II, 13; Comm in Matt. 10:17; Eisebijs, Hist. Eccl., II, 23.

[176] Hegesipa stāstījums saglabājies Esebija Hist. Eccl., II, 23.

[177] Hist. Eccl., I, 11; Demonstratio Evangelica, III, 5.

[178] "Contra Celsum", I, 47; Comm. in Matt. 10:17.

[179] Sal. T. Reinach "Josèphe sur Jésus", Revue des Études juives, XXXV (1897.), 13. lpp. un turpmāk; J. Klausner "Jesus of Nazareth", 55. lpp. un turpmāk. Klausners uzskata, ka šī rindkopa ir īsta, izņemot kursīvā iespiesto; tik izcila jūdu zinātnieka attiecībā uz otrā tempļa vēsturi spriedumu ir vērts uzklausīt.

[180] Sal. F. C. Burkitt "The Gospel History and its Transmission" (1906.), 325. lpp.

[181] "Josephus, the Man and the Historian" (1929.), 125. lpp. un turpmāk.

[182] Sal. G. C. Richards, skat. Journal of Theological Studies, XLII (1941.), 70. lpp. un turpmāk.

[183] Sal. R. J. H. Shutt, skat. Classical Quarterly, XXXI (1937.), 176. lpp.

[184] Vispieņemamākais šajā Eislera labojumā, kas pats par sevi ir pilnīgi iespējams, jo tas liek šai rindkopai dabiski iekļauties kontekstā, ir tas, ka tas sev līdzi nes vēl daudz ko citu, gluži nepieņemamu. Uz "Testimonium Flavianum" teksta radikālu labojumu pamata kopā ar radikāli laboto kādas nesenas interpolācijas tekstu Jozefa "Jūdu kara" slāvu variantā, Dr. Eislers pilnīgi pārveidojis kristietības izcelšanās vēsturi darbā "The Messiah Jesus and John the Baptist" (1931.). Šie viņa pārveidojumi, kaut arī spīdoši savā nesamākslotībā un patiesi fascinējoši, patiesībā ir perversi un nezinātniski, jo veidoti, pamatojoties uz tekstu, kuru viņš vispirms pieskaņojis teorijām, kuras tālāk izstrādā uz savu labojumu pamata.

Kaut arī šī rindkopa "Jūdu kara" slāvu variantā tiek vispāratzīta par kristīgo interpolāciju, Tekerejs tiecās to akceptēt (skat. viņa Loeb Josephus, III, 648. lpp. un turpmāk). Tā atrodas starp II, 9, 3. un II, 9, 4 "Jūdu karā" un izklausās šādi:

"Tajā laikā kļuva zināms kāds cilvēks, ja vien pieklātos viņu dēvēt par cilvēku. Viņa raksturs un daba bija cilvēciski, bet viņa parādīšanās – kaut kas vairāk nekā cilvēciskai būtnei [raksturīgs]; viņa darbi bija dievišķi. Viņš darīja brīnišķus un varenus brīnumdarbus. Tādēļ es nespēju viņu dēvēt par cilvēcisku būtni. Bet, no otras puses, ja es aplūkoju viņa veidolu, kādu to redzējuši citi, es viņu nevaru saukt par eņģeli.

Un viss, ko viņš darīja caur kādu neredzamu spēku, tika paveikts ar vārdu un pavēli. Daži par viņu teikuši: "Mūsu pirmais likumdevējs ir piecēlies no mirušajiem un rādījis dziedināšanu un citus brīnumus." Bet citi uzskatīja, ka viņu sūtījis Dievs. Bet daudzos gadījumos viņš nostājās pret likumu un neievēroja sabatu pēc mūsu senču paraduma. Tomēr viņš nedarīja neko apkaunojošu un nekad nelietoja spēku, bet visu paveica vienīgi ar savu vārdu. Un ļaudis viņam sekoja un uzklausīja viņa mācību. Un daudz dvēseļu tika iedvesmotas, ticot, ka tādā veidā jūdu ciltis varētu tikt atbrīvotas no romiešiem. Bet viņam labāk patika uzturēties ārpus pilsētas Olīvu kalnā. Tur viņš ļaudis dziedināja. Un tur ap viņu pulcējās 150 palīgu un liels iedzīvotāju skaits. Bet, kad viņi, redzot viņa vārdu spēku, darīja viņam zināmu savu vēlēšanos, lai viņš ieietu pilsētā, sakautu romiešu karaspēku un Pilātu un valdītu pār viņiem, viņš tam nepievērsa uzmanību. Kad tas kļuva zināms jūdu vadoņiem, viņi sanāca kopā pie augstā priestera un sacīja: "Mēs esam pārāk nespēcīgi un vāji, lai stātos pretī romiešiem. Tomēr kauliņi ir mesti, iesim un pastāstīsim Pilātam, kas mums zināms, un mēs atbrīvosimies no nepatikšanām, kas varētu rasties, ja viņš to uzzinātu no citiem; tad mums atņemtu mūsu mantu, mūs pašus nogalinātu un bērnus izkaisītu pasaulē. Un viņi aizgāja un visu izstāstīja Pilātam. Viņš daudzus nogalināja. Viņš lika šo brīnumdari sagūstīt un, kad bija viņu nopratinājis, deva savu spriedumu: "Viņš ir laba, nevis ļauna darītājs, viņš nav dumpinieks un arī nekāro pēc varas." Un viņš ļāva viņam iet, jo viņš bija dziedinājis viņa mirstošo sievu. Un, kad viņš bija nonācis, kur gribēja, viņš arī darīja, ko gribēja. Un, kad atkal daudz ļaužu sapulcējās ap viņu, viņš ar savu darbošanos sevi paaugstināja vairāk nekā jebkad. Rakstu mācītājus pārņēma skaudība, un viņi iedeva Pilātam 30 talentus, lai viņu nogalina. Viņš tos paņēma un deva viņiem brīvu vaļu darīt pēc sava prāta. Un viņi to sagūstīja un piesita krustā, rīkodamies pret savu senču likumu."

Vienīgi ar milzīgiem sagrozījumiem Eislers spēja šo rindkopu pārvērst par tādu, kuru būtu varējis uzrakstīt jūdu rakstnieks. Kristiešu interpolators ieviesis dažus atgādinājumus no "Testimonium Flavianum", taču viņš visiem spēkiem centies mazināt Pilāta un romiešu nosodījumu un uzsvērt jūdu pašu vainu.

Kāds cits kristīga rakstura fragments šajā "Jūdu kara" slāvu variantā attiecas uz Jāni Kristītāju, tetrarhu Filipu (Lk. 3:1), Palestīnas kristiešiem Klaudija laikā, uzrakstu templī kā veltījumu Jēzus krusta nāvei, tāpēc ka Viņš pareģojis pilsētas un tempļa krišanu, saplēsto līķautu un Jēzus augšāmcelšanos, un izteikumu, kas minēts parastajā izdevumā – VI, 5, 4, ka no Palestīnas celsies pasaules valdnieks. Sīks ieskats visos šajos slāviskajos labojumos un Eislera teorijas kritika atrodama J. W. Jack "The Historic Christ" (1933.).

[185] Sal. F. F. Bruce "Jesus and Christian Origins Outside the New Testament" (1974.), 32.–65. lpp.