Mēs aplūkojām informāciju, ko mums sniedz agrīno jūdu rakstnieku darbi; tagad pievērsīsimies pagāniem.
Pirmais pagānu rakstnieks, kas mūs varētu interesēt, ir Thallus, kas 52. g. pabeidza darbu par Grieķijas vēsturi un tās attiecībām ar Āziju, aptverot laika posmu no Trojas kara līdz savam dzīves laikam.[186] Viņu uzskata par samarieti, cilvēku ar viņa vārdu Jozefs piemin ("Senatne", XVIII, 6.4) kā imperatora Tibērija brīvlaisto. Kāds kristiešu rakstnieks, hronists Jūlijs Afrikānis (Julius Africanus) (ap 221. g.), runājot par tumsu, kas pārklāja pasauli Jēzus krustā sišanas laikā, saka: "Thallus savas vēstures trešajā sējumā izskaidro šo tumsas iestāšanos ar saules aptumsumu – man tas šķiet nepamatoti" (protams, nepamatoti, jo saules aptumsums nevarēja notikt pilnmēness laikā, un bija pilnmēness laiks tajos Pashā svētkos, kad Kristus mira).[187]
No šīs Jūlija Afrikāņa piezīmes izriet, ka a) Evaņģēlija tradīcija vai vismaz ciešanu stāsts ap pirmā gadsimta vidu bijis labi pazīstams Romas nekristiešu vidū; b) kristiešu ienaidnieki mēģinājuši atspēkot kristīgo tradīciju, dodot Evaņģēlija faktiem dabisku skaidrojumu.[188]
Thallus raksti ir pazuduši; mēs tos pazīstam tikai fragmentāri no citu vēlāku autoru darbiem. Izņemot viņu, nevienā no zināmajiem pirmā gadsimta nekristīgo pagānu darbiem nav pieminēta kristietība. Britu muzejā gan atrodas kāds interesants manuskripts, kas glabā vēstuli, kas rakstīta kādu laiku pēc 73. g., bet nav zināms tieši, cik ilgu laiku. Šo vēstuli sūtījis kāds sīrietis vārdā Mara Bar–Serapions savam dēlam Serapionam. Tajā laikā Mara Bar–Serapions atradies cietumā un rakstījis savam dēlam, lai viņu iedvesmotu nepārstāt tiekties pēc gudrības, viņš arī norāda, ka tos, kas gudros vīrus vajā, gaida nelaime. Viņš piemin Sokrāta, Pitagora un Kristus nāvi: "Kāds labums tika atēniešiem no Sokrāta nogalināšanas? Bads un sērga nāca pār viņiem kā sods par viņu noziegumu. Ko ieguva Samosas ļaudis, sadedzinot Pitagoru? Vienā acumirklī viņu zemi pārklāja smiltis. Ko ieguva jūdi, sodot ar nāvi savu gudro Ķēniņu? Tieši pēc šī notikuma viņu valsts tika iznīcināta. Dievs taisnīgi atrieba šos trīs gudros vīrus: atēnieši nomira badā; Samosas ļaudis tika noslīcināti jūrā; jūdi – izputināti un izdzīti no savas zemes, dzīvo pilnīgi izklīdināti. Bet Sokrāts nenomira pavisam, viņš turpināja dzīvot Platona darbos; Pitagors nenomira uz visiem laikiem, viņš dzīvo Hēras statujā. Arī gudrais Ķēniņš nav miris, Viņš dzīvo savā mācībā, kuru Viņš ir devis."
Maz ticams, ka šis autors bijis kristietis, jo tādā gadījumā viņš būtu teicis, ka Kristus ir dzīvs, augšāmcēlies no mirušajiem. Domājams, ka viņš bijis pagānu filozofs, kas iedibināja ieskatu, kas vēlāk guva plašu atbalsi, proti, pielīdzināja Kristus veikumu lielajiem antīkajiem nostāstiem.
Iemesls, kādēļ kristietība tik maz pieminēta klasiskajā literatūrā, nav tālu jāmeklē. Tajā laikā Romas impērijā valdīja uzskats, ka kristietība ir neizpētīta, nicināma un vulgāra Austrumu māņticība un, ja vispār tās pastāvēšana kaut kur oficiāli varētu būt pieminēta, tad varbūt vienīgi policijas dokumentos, kas (tāpat kā daudzi citi pirmā gadsimta dokumenti, kurus mēs ar prieku aplūkotu) ir pazuduši.[189]
Justīns un Tertuliāns[190] bija pārliecināti, ka Lūkas 2:1 aprakstītās valsts iedzīvotāju skaitīšanas dokumenti, ieskaitot Jāzepa un Marijas reģistrāciju, atrodami Augusta valdīšanas oficiālajos arhīvos, un saviem lasītājiem, kas vēlējās pārliecināties par mūsu Kunga dzimšanas faktiem, viņi ieteica šos arhīvus. Tas nenozīmē, ka viņi paši smēlušies šajos arhīvos, bet tikai to, ka viņi ticēja, ka šie pieraksti tur saglabājušies.
Sevišķi interesanti būtu zināt, vai Pilāts ir sūtījis uz Romu ziņojumu par Jēzus tiesāšanu un nāvessodu, ja tā, – tad, kas tajā bija rakstīts. Nav zināms, ka viņš to būtu darījis, un, ja arī tāds ziņojums būtu bijis, tas ir pazudis bez pēdām.
Ir zināms, ka daži senie autori ticēja, ka Pilāts šādu ziņojumu ir sūtījis, bet nav pierādījumu, ka kādam no viņiem būtu bijušas par to neapstrīdamas ziņas. Ap 150. g. Justīns Martīrs, savu "Defense of Christianity" veltot Romas imperatoram Antonijam Pijam, atsaucās uz Pilāta ziņojumu, kas, kā uzskatīja Justīns, glabājoties impērijas arhīvos. "Bet vārdi, "Viņi caurdūra manas rokas un kājas"," Justīns raksta, "apraksta naglas, kas tika iedzītas Viņa rokās un kājās, krustā sitot, un pēc tam tie, kas Viņu bija situši krustā, izlozēja Viņa apģērbu un sadalīja savā starpā; to, ka tas tā tiešām bija, varat uzzināt no "darbiem", kas tapa Poncija Pilāta laikā."[191] Tālāk viņš arī apgalvo: "Par to, ka Viņš darīja brīnumus, varat pārliecināties no Poncija Pilāta "darbiem".[192]
Tad lielais Kartāgas jurists un teologs Tertuliāns, vēršoties ar savu "Defence of Christianity" pie romiešu varasvīriem Āfrikas provincē ap 197. g., saka: "Tibērijs, kura laikā kristīgais vārds pirmo reizi ienāca pasaulē, iesniedza senātam ziņas no Sīrijas Palestīnā, un tas liecināja par tur atklājušās patiesības dievišķumu, viņš atbalstīja šo ierosmi, pirmais par to balsojot. Senāts to noraidīja, jo viņš pats to nebija sankcionējis. Cēzaram bija pašam savi uzskati, un viņš draudēja izrēķināties ar visiem, kas nostātos pret kristiešiem."[193]
Būtu ļoti jauki, ja mēs varētu ticēt šim Tertuliāna stāstam, par kuru, redzams, viņš pats bijis tik pārliecināts, bet, ņemot vērā visu, kas mums zināms par Tibēriju, tik neticams un nekonsekvents stāsts, kas radies 170 gadus pēc šī notikuma, nedod mums tiesības izdarīt vēsturiskus secinājumus.
Kristietībai gūstot arvien lielāku ietekmi impērijā, viens no pēdējiem pagānu imperatoriem Maksimīns Otrais (Maximin II) divus gadus pirms Milānas edikta mēģināja to publiski nomelnot, publicējot sacerējumus, kuri rādīja kristietības izcelšanos īpaši nesimpātiskā gaismā un kurus viņš uzdeva par patiesiem "Pilāta darbiem". Šie "darbi", kas sastāvēja no pretīgiem apgalvojumiem par Jēzu, bija jālasa un jāmācās no galvas skolas bērniem. Tie bija atklāti viltojumi, kā tajā laikā norādīja vēsturnieks Eisebijs;[194] starp citu, viņi pat nepareizi bija noteikuši aprakstīto notikumu laiku; Jēzus nāve saistīta ar septīto Tibērija valdīšanas gadu (20. g.), kamēr Jozefa liecībā skaidri teikts,[195] ka līdz Tibērija 12. valdīšanas gadam Pilāts vēl nebija Jūdejas prokurators (nemaz nerunājot par to, ka Lūkas 3:1 teikts, ka Jānis Kristītājs sācis sludināt Tibērija 15. valdīšanas gadā). Nav skaidri zināms, kas īsti šajos "darbos" bija rakstīts; Konstantīnam pārņemot varu, tos, protams, aizliedza, taču visas pazīmes rāda, ka tiem bijusi līdzība ar "Toledoth Yeshy" – antikristīgu krājumu, kas viduslaikos bija pazīstams dažos jūdu sabiedrības slāņos.[196]
Vēlāk, ceturtajā gadsimtā, parādījās cits viltots "Pilāta darbu" krājums, šoreiz no kristiešu vidus, un tikpat nepatiess kā Maksimīna darbs, kuram tas, iespējams, bija domāts kā pretspars. Šie raksti vēl tagad ir saglabājušies un tie sastāv no tā dēvētajām piemiņas liecībām par tiesu, ciešanām un Kristus augšāmcelšanos, kuras sarakstījis Nikodēms un uzglabājis Pilāts (tie pazīstami arī kā "Nikodēma evaņģēlijs"). To tulkojums atrodams M. R. James "Apocryphal New Testament", 94. lpp. un turpmāk, tiem piemīt sava literārā vērtība, kam ar pašlaik aplūkojamo tematu nav sakara.
Impērijas pastāvēšanas laikā lielākais romiešu vēsturnieks bija Tacits (Cornelius Tacitus), dzimis laikā starp 52. un 54. gadu, viņš sarakstīja Romas vēsturi imperatoru valdīšanas laikā. Kad apmēram 60 gadu vecumā viņš attēloja Nērona laikus (54.–68. g.), viņš aprakstīja lielo ugunsgrēku, kas nopostīja Romu 64. g., pavēstīdams, ka toreiz plaši izplatījušās baumas, ka Nērons pats bijis kūdītājs un ugunsnelaimes izraisītājs, lai vēlāk pilsētas atjaunošana nestu viņam lielu slavu. Viņš raksta: "Lai apspiestu baumas, Nērons apcietināja kā vaininiekus un ar augstākajā mērā izsmalcinātu nežēlību sodīja cilvēkus, kurus viņu netikuma dēļ nicināja un kurus pūlis sauca par kristiešiem. Kristus, no kā šis vārds bija cēlies, tika Tibērija laikā sodīts ar nāvi pēc Poncija Pilāta lēmuma; un šī kaitīgā māņticība apklusa uz īsu laika sprīdi, lai no jauna uzliesmotu ne tikai Jūdejā, kas bija šīs sērgas dzimtene, bet arī pašā Romā, kur bieži pasaules šausmīgākās un apkaunojošākās lietas sapulcējas vienkopus un atrod mājvietu."[197]
Nešķiet, ka šis stāstījums nāktu no kristiešu avotiem, tāpat arī ne no jūdu liecībām, jo pēdējie nesauktu Jēzu par Kristu. Pagānam Tacitam vārds "Kristus" bija vienkārši īpašvārds; jūdiem, kā arī pirmajiem kristiešiem, tas nebija vārds, bet tituls, grieķu ekvivalents semītiskajam "Mesija" ("Svaidītais"). Kristieši Viņu sauca par Kristu, jo ticēja, ka Viņš ir apsolītais Mesija; jūdi, kas tam neticēja, nebūtu devuši Viņam šo goda titulu. Tacitam bija pieejama visa iespējamā oficiālā informācija; viņš bija Britānijas pārvaldnieka no 80. līdz 84. gadam Jūlija Agrikolas (Julius Agricola) znots. Ja Pilāts būtu nosūtījis ziņojumu uz Romu, Tacitam būtu lielākas iespējas par to uzzināt nekā vairumam citu rakstnieku; taču viņa vārdi ir pārāk vispārīgi, lai izdarītu šādus secinājumus. Taču ir vērts atzīmēt vienu: izņemot jūdu un kristiešu autorus, Tacits ir vienīgais no agrīnajiem rakstniekiem, kas ir pieminējis Pilātu. Noteikti var uzskatīt par vienu no vēstures ironijām to, ka vienīgā atsauce, kuru Pilāts saņēmis no romiešu vēsturnieka, ir saistībā ar viņa lomu Jēzus nāvessoda izpildīšanā.[198]
Romas degšanu aprakstījis arī Svetonijs (Suetonius), kas ap 120. g. aprakstījis pirmo divpadsmit imperatoru dzīvi, sākot ar Jūliju Cēzaru. Savā "Nērona dzīve" (XVI, 2) viņš saka: "Sods tika uzlikts kristiešiem, to cilvēku šķirai, kas bija kādas jaunas, ļaunas māņticības piekritēji."
Cita iespējama atsauce uz kristietību parādās viņa "Klaudija dzīvē" (XXV, 4), par kuru viņš raksta: "Tā kā jūdu "Chrestus" ar savu kūdīšanu bija par iemeslu pastāvīgiem nemieriem, viņš tos izdzina no Romas."
Nav īsti skaidrs, kas bija šis "Chrestus"; bet ir ļoti iespējams, ka tā laika konflikti Romas jūdu starpā notika, pateicoties nesenajai kristietības ienākšanai Romas jūdu vidē; un tā Svetonijs, atklājis kādu liecību attiecībā uz jūdu strīdiem par kādu "Chrestus" (vārda "Christus" rakstības variants pagāniem), kļūdaini secinājis, ka šī persona atrodas Romā Klaudija laikā. Iespējams, ka iepriekš sacītajam ir arī vēl cita nozīme mūsu pētījumā, jo Apustuļu darbos (18:1 un turpmāk) mēs lasām, ka tad, kad Pāvils ieradās Korintā (iespējams, 50. g.), viņš tur satika kādu vīru Akvilu un viņa sievu Priskillu, kas nesen bija ieradušies no Romas, jo Klaudijs bija licis jūdiem atstāt Romu. Šim pārim bija izcila nozīme agrīnās kristietības vēsturē; viņi varētu būt Romas draudzes pamatlicēji.
Turpmākais saskares punkts Svetonija "Klaudija dzīvē" un Apustuļu darbos ir kāds apgalvojums pirmajā no tiem (XVIII, 2), ka Klaudija valdīšana raksturīga ar "pastāvīgiem neauglības gadiem" (assiduae sterilitates); tas atgādina Agaba pasludinājumu Apustuļu darbos 11:28, "ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā".
112. g. Plīnijs Jaunākais (C. Plinius Secundus), Bitīnijas pārvaldnieks Mazāzijā, rakstīja vēstuli imperatoram Trajānam, lai lūgtu padomu, ko darīt ar apgrūtinošo kristiešu sektu, kas viņa provincē ļoti savairojusies. Viņš raksta, ka, saskaņā ar liecību, kuru viņam izdevies iegūt, pratinot ar spīdzināšanu, "viņiem ir paradums sanākt kopā noteiktā dienā, pirms gaisma aust, kad viņi dzied slavas dziesmas Kristum kā Dievam un dod svinīgu solījumu (sacramentum) nedarīt ļaunus darbus, atturēties no krāpšanas, zagšanas un laulības pārkāpšanas, nekad nelauzt solījumu, vairs nenoliegt patiesību, kad tā jāapliecina; pēc tam viņi parasti izšķiras, lai atkal satiktos un dalītos maltītē, taču vienkāršā un nevainīgā maltītē".[199]
Lai kādas arī nebūtu mūsu domas par agrīno jūdu un agrīno pagānu rakstu liecībām, kas apkopotas šajā un iepriekšējā nodaļā, tas vismaz tiem, kas neatzīst kristīgo rakstu liecības, pierāda paša Jēzus vēsturiskumu. Ir rakstnieki, kas rotaļājas ar iedomāto "Kristus – mīta" ideju, taču viņi to nedara uz vēsturisko liecību pamata. Objektīvam vēsturniekam Jēzus Kristus un Jūlija Cēzara vēsturiskums ir vienlīdz neapstrīdams. Ne jau vēsturnieki izplata teorijas par "Kristu – mītu".[200]
Agrīnie kristietības izplatītāji ar prieku pieņēma viņu vēsts ticamības vispilnīgāko pārbaudi. Notikumi, kurus viņi sludināja, nebija, kā Pāvils paskaidroja ķēniņam Agripam, risinājušies slepus kādā nostūrī un spēja izturēt jebkuru pārbaudi. Lai šis agrīno kristiešu gars iedvesmo viņu mūsdienu pēcnācējus! Iepazīstot būtiskas liecības, viņi būs spējīgi ne tikai katram izskaidrot savas cerības pamatu, bet viņi paši, līdzīgi Teofīlam, tādējādi precīzāk uzzinās, cik drošs ir pamats ticībai, kas viņiem mācīta.[201]
[186] Fragmenti, kas saglabājušies no šī darba, apkopoti C. Müller "Fragmenta Historicorum Grœcorum", III, 517. lpp. un turpmāk, un F. Jacoby "Die Fragmente der griechischen Historiker", II, B (Berlin, 1929.), § 256.
[187] Ceturtā gadsimta "Pilāta darbi" (XI, 2) dod līdzīgu jūdu skaidrojumu minētajam aptumsumam.
[188] Sal. M. Goguel "Life of Jesus", 93. lpp.
[189] Šī "aizrobežu māņticība", kurā, kā rakstīts Tacita "Annālēs", XIII, 32, apvainoja Britānijas iekarotāja Aula Plautija sievu Pomponiju Graicīnu 57. g., iespējams, bija kristietība. Šķiet arī, ka kristietība bijusi tas noziegums, par kuru imperators Domiciāns sodīja ar nāvi savu brālēnu Flāviju Klementu un izraidīja viņa sievu Flāviju Domicillu, 95. g., (Svetonijs "Domiciāna dzīve", XV, 1; Dio Cassius "Vēsture", LXVII, 14). Tādos gadījumos, kad sodītie bijuši pietiekami ievērojami, policijas pieraksti iegājuši vēsturē. Iespējamību, ka abas – Pomponija un Flāvija Domicilla – bijušas kristietes, pierāda arī agrīno kristiešu apbedījumu liecības Romā. Sal. F. F. Bruce "The Spreading Flame", 137. lpp. un turpmāk; 162. un turpmāk.
[190] Justin, Apol., I, 34; Tert., adv. Marc., IV, 7, 19.
[191] Apol., I, 35.
[192] Apol., I, 48.
[193] Apol., V, 2.
[194] Eusebius, Hist. Eccl., I, 9.
[195] "Senatne", XVIII, 2, 2..
[196] Sal. Klausner "Jesus of Nazareth", 47. lpp. un turpmāk.
[197] "Annāles", XV, 44.
[198] Atsauce uz kristietību ir atrodama, iespējams, ka tas varētu būt fragments no Tacita "Vēstures", kas runā par Jeruzalemes tempļa degšanu 70. g., to saglabājis Sulpīcijs Severs (Sulpicius Severus) (Chron., II, 30.6).
[199] Epistles, X, 96. Fragmenta pēdējie vārdi attiecas uz apvainojumu rituāla slepkavībā, kas senos laikos tika izvirzīta pret jūdiem (sal. Jozefa "Pret Apionu", II, 8) un kristiešiem (sal. Tertuliāna "Apoloģiju", 7 utt.).
[200] Lai pārbaudītu "Kristus – mīta" teorijas, sk. H. G. Wood "Did Christ Really Live?" (1938.); A. D. Howell Smith "Jesus not a Myth" (1942.).
[201] Sal. F. F. Bruce "Jesus and Christian Origins Outside the New Testament" (1974.), 19.–31. lpp.
