Citi arheoloģiskie pierādījumi

Arheoloģiskie pierādījumi attiecībā uz Jauno Derību nav tik iespaidīgi kā attiecībā uz Veco Derību; taču, ja arī ne tik aizraujoši, tie nav mazāk svarīgi. Esam jau aplūkojuši vairākas papirusa un citas rakstveida liecības; aplūkosim vēl dažas, pirms pārejam pie cita veida pierādījumiem.

Apustuļu darbu lasītājs būs ievērojis, ka Pāvila pēdējā Jeruzalemes apmeklējuma laikā svētnīcā izcēlās nemieri, jo sākās runas par to, ka viņš apgānījis svēto vietu, tajā ielaizdams nejūdus (grieķus).[150] Pagāniem bija atļauts ienākt ārējā pagalmā, kas īstenībā nebija paša tempļa teritorija, bet viņi nedrīkstēja doties dziļāk iekšā svētnīcā, par to draudēja nāvessods.[151] Romiešu pārvaldnieki tik ļoti baidījās izraisīt reliģiskus nemierus, ka šajā situācijā viņi pat deva piekrišanu Romas pilsoņu sodīšanai ar nāvi.[152] Lai neviens nevarētu aizbildināties ar šī likuma nezināšanu, pie robežas, kas atdalīja ārējo telpu no iekštelpas, bija piestiprināti uzraksti grieķu un latīņu valodās ar brīdinājumu par nāvessodu, ja šis likums tiktu pārkāpts. Viens no šiem uzrakstiem grieķu valodā, kuru 1871. gadā atrada Klermonts Gannē (C. S. Clermont Ganneau), atrodas Stambulā, un tas skan šādi:

"Nevienam ārzemniekam nav atļauts pārkāpt šo robežu, kas ietver svētnīcu. Ikviens, kuru pieķers to darot, varēs pateikties pats sev par savu nāvi."[153]

Kad Pāvils Vēstulē efeziešiem (Ef. 2:14) rakstīja par "starpsienu, kas mūs šķīra" un ir noārdīta Kristū, tad jādomā, ka šī metafora nāca no šī tempļa nožogojuma, kas aizliedza pagāniem ieiet telpā, kas domāta vienīgi jūdiem.

Arī citus Jaunās Derības notikumus palīdzējuši noskaidrot arheoloģiskie izrakumi Jeruzalemē un tās apkārtnē. Betezdas dīķis (Jņ. 5:2) atradās Jeruzalemes vecpilsētas ZA daļā, šo rajonu 1. gadsimtā sauca "Betzata" jeb "Jaunā pilsēta". 1888. gadā arheologi šajā rajonā netālu no Sv. Annas baznīcas atklāja senas baznīcas atliekas, kas skaidri norādīja uz vecpilsētas eksistenci. Vēlāk izrakumos atklāja pašu dīķi, patiesībā divus (dvīņu) dīķus, tie atradās uz ziemeļiem un dienvidiem, ar akmens sienu atdalīti, iespējams, ka visās četrās pusēs un starp tiem atradušies portiki.[154] Viens no pirmajiem Jeruzalemes apmeklētājiem tūlīt pēc kristietības nostiprināšanās (333. g.), "Bordo Svētceļnieks" abus dīķus redzēja un ir tos aprakstījis. Kumrānā iegūtais vara rullis satur ebrejisko vārdu "Beth–esh–dathain" – "divas izliešanas". No Evaņģēlijā minētajām Jeruzalemes vietām diez vai atradīsies vēl kāda, kas tik precīzi identificēta.

Jaunās Derības vēsturisko vietu atrašanās ir grūti nosakāma, pirmkārt, tādēļ, ka 70. g. pilsēta tika sagrauta un nodibināta jauna pagānu pilsēta 135. g. Otrkārt, nav visai ērti izdarīt plaša mēroga arheoloģiskos izrakumus pilsētā, kas joprojām ir blīvi apdzīvota. Tā vēl joprojām ir šaubas par vietu, kur mūsu Kungs tika krustā sists un apglabāts. Sv. Kapa baznīca (the Church of the Holly Sepulchre) atrodas tradicionālajā vietā, kuru parādīja imperatoram Konstantīnam, kad viņš apmeklēja Jeruzalemi 327. g., un tagad ir skaidrs, ka tā atradās ārpus Jeruzalemes "otrā vaļņa", kā pienākas Golgātai. Šis valnis visā garumā vēl nav atklāts.[155]

1945. g. nelaiķis profesors Sukeniks (E. L. Sukenik) no Ebreju universitātes atklāja rakstu liecības, kuras viņš pats uzskatīja par pašām pirmajām kristietības liecībām, divos apbedījumos netālu no Jeruzalemes; taču mūsdienās ir gandrīz pierādīts, ka tām nav nekāda sakara ar kristietību, bet tās attiecas uz diviem pirmajā gadsimtā dzīvojušiem cilvēkiem, kuriem arī bijis vārds Jēzus, taču neviens no viņiem nebija Jēzus no Nācaretes.[156]

Vēstulē romiešiem, kuru Pāvils raksta Korintā 56.–57. g. ziemā, viņš sūta sveicienus no saviem domubiedriem: "jūs sveicina Erasts, pilsētas saimniecības vadītājs" (Rom. 16:23). Arheoloģisko izrakumu gaitā Korintā 1929. gadā profesors T. Šers (T. L. Shear) atklājis bruģi ar uzrakstu "erastvs pro: aed: s:p stravit" ("Erasts, sabiedrisko celtņu pārraugs, šo bruģi izgatavoja par saviem līdzekļiem"). Ir liecības par šī bruģa eksistenci 1. gadsimtā, un ir pilnīgi iespējams, ka ziedotājs ir tas pats Pāvila pieminētais Erasts.

No Korintas pazīstams arī fragmentārs uzraksts, restaurētā veidā – "Ebreju sinagoga", kas sākotnēji stāvējis virs durvīm, iespējams, tā bija tā pati sinagoga, kurā, būdams Korintā, Pāvils sāka savu sludināšanu, bet nonāca konfliktā ar varasvīriem un patvērās kāda dievbijīga vīra Justa namā (Ap. d. 18:4–7). Vēl Korintā iegūts uzraksts "makellon" jeb pilsētas "gaļas tirgus", tas minēts Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 10:25.

Bieži dažādas detaļas Jaunās Derības stāstījumā kļuvušas skaidrākas, pateicoties arheoloģisko izrakumu liecībām. Piemēram, kad Pāvils un Barnaba savā pirmajā misijas braucienā apmeklēja Listru Mazāzijā un dziedināja klibo vīru, vietējie iedzīvotāji iedomājās, ka pie viņiem nolaidušies dievi cilvēku izskatā. "Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc, ka viņš bija runātājs" (Ap. d. 14:12). No tā laika Zevs un Hermejs (kurus romieši sauca par Jupiteru un Merkuriju) tradicionāli tika saistīti ar šo apgabalu; dzejnieks Ovīdijs grāmatā "Metamorfozes" (626. un turpmākās rindas) iekļāvis labi pazīstamo stāstu par to, kā tie ieradušies nepazīti un baudījuši kāda vecāka pāra (Filemona un Baukīdas) viesmīlību, viņu laipnība bagātīgi atalgota, toties nelaipnie kaimiņi cietuši no plūdiem.

Vēl precīzāka liecība par šo Listras apkaimē novēroto pielūgšanu atrasta 1910. gadā, kad sers Viljams Kelders (Sir William Calder) Sedasā, netālu no Listras, atrada uzrakstu no apmēram 250. g. ar veltījumu Zevam un Hermeja statuju un saules pulksteni no likaoniešu vīriem.[157] 1926. g. minētais zinātnieks kopā ar profesoru V. Bakleru (W. H. Buckler) netālu no Listras atrada akmens altāri ar veltījumu "Lūgšanu uzklausītājam" (iespējams, Zevam) un Hermejam.[158]

Kaut kas līdzīgs apzīmējumam "galvenais runātājs" (gr. ho hēgoumenos tou logou, burtiski "runāšanas vadonis") atrodams "The Egyptian Mysteries of Lamblichus", kur Hermejs attēlots kā "dievrunāšanas vadonis" (gr. theos ho ton logon hēgemon). Savā veidā šīs nejaušās sakritības ir tikpat iespaidīgas kā biblisko patiesību tiešāks apliecinājums.

Esam jau minējuši dažus Jaunās Derības pētniecībā nozīmīgus papirusa atradumus ar Svēto Rakstu fragmentiem. Taču tas nebūt nav viss, kādēļ mūs interesē papirusa liecības. Pateicoties laimīgam gadījumam, nācis klajā liels skaits papirusa strēmeļu (un māla lausku), kuras grieķu valodā aprakstījuši mazizglītoti cilvēki; tas devis iespēju iepazīt vienkāršo ļaužu valodu Jaunās Derības laikā – katrā ziņā vismaz to, kā grieķiski runāja Ēģiptē.

Jāsaka, valodnieki vienmēr saskatījuši atšķirību starp Jaunās Derības un klasisko grieķu autoru valodu. Zinātnieki dažādi mēģinājuši izskaidrot šīs "bibliskās grieķu valodas" īpatnības, daži, piemēram, Ričards Rots (Richard Rothe) 1963. gadā, izsaka domu, ka tā esot jauna "Svētā Gara valoda",[159] kas radusies īpašam uzdevumam – dievišķās patiesības sludināšanai. Protams, mēs nenoliedzam, ka, lai arī kādā valodā Jaunā Derība būtu uzrakstīta, īpašā nozīmē tā, protams, ir "Svētā Gara valoda", ja runājam par labo vēsti un dievišķo patiesību, kas pie mums nonāk šajā valodā; taču šīs neliterārās valodas atradumi Ēģiptes tuksnesī pilnīgi izmainīja zinātnieku iepriekšējos uzskatus, jo izrādījās, ka tie rakstīti Jaunās Derības valodai ļoti līdzīgā grieķu valodā. Jaunās Derības grieķu valoda faktiski ļoti līdzinājās "koinē" dialektam, kurā tajā laikā runāja vienkāršie grieķi; izrādījās, ka "Svētā Gara valoda" ir vienkāršo ļaužu valoda – tā ir mācība, kura man būtu jāpatur prātā.[160]

Lielu satraukumu pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā radīja B. Grenfela (B. P. Grenfell) un A. Hanta (A. S. Hunt) atradums Oxyrhynchus; tie bija trīs papirusa fragmenti ar Jēzus runām, no kurām daļa līdzinājās evaņģēlijos sastopamajām, bet dažas bija nedzirdētas. Nav brīnums, ja atrodas nepazīstami Jēzus izteikumi, agrīnajā baznīcā tie noteikti bija aktuāli un tika pārstāstīti no paaudzes uz paaudzi mutiskā veidā. Šie Oxyrhynchus papirusi, kas attiecās uz ne vēlāku laiku kā 140. g., nebija Evaņģēlija fragmenti, kā iepriekšējās nodaļās minētie papirusi; tie bija atsevišķu izteikumu apkopojuma daļa, ikvienu no tiem ievadīja vārdi: "Jēzus teica." Vai tie visi patiešām ir īsti Jēzus izteikumi, ir apšaubāmi. Interesanti, ka daži no tiem rāda Jēzu tādu, kā Viņš atklājas 4. evaņģēlijā, līdzība gan ir vairāk temata, nevis stila ziņā.

1946. gadā Ēģiptē atrada "Toma evaņģēlija" variantu koptu valodā (darbs oriģināli sarakstīts grieķu valodā). Tajā apkopoti 114 Jēzus izteikumi, kurus kopā saista autora stāstījums. Tas satur arī jau zināmos no iepriekšminētajiem Oxyrhynchus papirusiem. To ievada vārdi:

"Šie ir slepenie vārdi, kurus dzīvais Jēzus runāja un Didymus Jūda Toms pierakstīja, un viņš sacīja: "Tas, kas atradīs šo vārdu izskaidrojumu, nekad nemirs."[161] Jēzus teica: "Lai tas, kas meklē, nebeidz meklēt, kamēr atrod, un, kad viņš atradīs, viņš būs ieinteresēts, un, kad viņš būs ieinteresēts, viņš būs pārsteigts, un viņš valdīs pār pasauli".[162]

Šo izteikumu attiecības ar kanonu prasa turpmākus pētījumus. Ir acīmredzams, ka daži no tiem ir gnostiska rakstura.

"Toma evaņģēlija" gnostiskā nokrāsa nepārsteidz, jo tas atrasts kopā ar veselu gnostisko tekstu bibliotēku. Šos tekstus tās vietas vārdā, kur tos atrada, sauc par "Nag Hammadi" (senajā Henoboskionā, Nīlas rietumu krastā, kādas 60 jūdzes no Luksoras); tie satur 39 traktātus 13 vecos papirusa rokrakstos. Šie rokraksti attiecas uz trešo un ceturto gadsimtu, bet grieķu oriģināli radušies vienu vai divus gadsimtus agrāk. Tiem nav nozīmes mūsu Jaunās Derības pētniecībā, tomēr tie mums atklāj, ko otrajā gadsimtā par to domāja vērā ņemama, varētu teikt, neortodoksāla ļaužu grupa; un tie arī atklāj, ka ortodoksālie baznīcas cilvēki nebija vienīgie, kas jau minētā gadsimta vidū lietišķi pieņēma visu Jaunās Derības rakstu katolisko kanonu.

Esam jau runājuši par satura un stila radniecību, kas atklājusies starp Kumrānas rakstiem un Jāņa evaņģēliju. Minētie sacerējumi, kas parādījās atklātībā 1947. gadā, stāsta, kā cilvēki dzīvojuši un ticējuši Dievam kādā ebreju kopienā apmēram 200 gadus (ap 130. g. pirms Kristus līdz 70. g.). Daudzējādā ziņā tā bija līdzīga kristīgajai kopienai. Abas sevi uzskatījušas par patiesiem Israēla pēctečiem, abas to apliecināja ar sev raksturīgu Vecās Derības skaidrojumu, un abas savu aicinājumu skaidroja eshatoloģiskā izpratnē. Jāšaubās, vai pastāvēja tieši kontakti starp abām. Bet, ja nu tomēr, tad tos visdrīzāk var saistīt ar Jāni Kristītāju. Abu kopienu starpā līdzās radniecībai eksistē arī radikālas atšķirības, pati galvenā ir tā, ka agrīnie kristieši ticēja Jēzus personas un dzīves vienreizīgumam un tam, ka Viņš tiem dod spēku. Šie atklājumi sākuši piepildīt līdz šim tukšās Evaņģēlija vēstījuma vietas un noteikti arī turpmāk pārsteidzoši un aizraujoši apgaismos Jaunās Derības pētījumus.[163]






[150] Ap. d. 21:27 un turpmāk.

[151] Jozefs Flāvijs "Jūdu karš", V, 5, 2.

[152] Turpat, VI, 2, 4.

[153] Vēl cita, taču nepilnīga kopija tika atrasta Jeruzalemē kādus 60 gadus vēlāk, tā atrodas Rokfellera muzejā Jeruzalemē.

[154] Sal. J. Jeremias "The Rediscovery of Bethesda" (1966.).

[155] Sal. K. M. Kenyon "Jerusalem: Excavating 3000 Years of History" (1967.), 146. lpp.

[156] Sal. J. P. Kane "By No Means" "The Earliest Records of Christianity"", Palestine Exploration Quarterly, CIII (1971.), 103. lpp. un turpmāk.

[157] Skat. "Classical Review", XXIV (1910.), 79. lpp. un turpmāk, XXXVIII (1924.), 29. lpp., I; Expositor (1910., jūl.), 1. lpp. un turpmāk, 148. lpp. un turpmāk.

[158] Skat. Discovery, VII (1926.), 262. lpp.

[159] Citējis H. Cremer savā "Biblico–Theologica Lexicon of the New Testament Greek" ievadā.

[160] Tomēr nevajadzētu pārspīlēt šo Jaunās Derības un papirusu grieķu valodas līdzību, pirmā ir literārāka. Citēju prof. A. Noku (A. D. Nock): "Ikviens, kas prot klasisko grieķu valodu un lasa Jauno Derību, un pēc tam pievēršas šiem papirusiem, ir pārsteigts par līdzību. Ikviens, kas iepazīst vispirms papirusus un pēc tam lasa Pāvilu, ir pārsteigts par atšķirību. Koinē elementa akcents Jaunajā Derībā ir stipri pārspīlēti (Journal of Biblical Literature, LII, 1933., 138. lpp.). Skat arī E. K. Simpson "Words Worth Weighing in the Greek New Testament" (Tyndale Press, 1944.). Bet visumā augšminētais ir taisnība.

[161] Sal. Jāņa 8:51.

[162] This last saying ("Let not him who seeks.. ") is quoted, with variations, by Clement of Alexandria (c. AD 180) as coming from The Gospel according to the Hebrews (see pp. 25, 27 f.).

[163] Sal. K. Stendahl (red.) "The Scrolls and the New Testament" (1957.); F. F. Bruce "The Dead Sea Scrolls and Early Christianity", Džona Railenda bibliotēkas biļetens XLIX (1966.–67.), 69. lpp. un turpmāk; G. Vermes "The Dead Sea Scrolss: Qumran in Perspective" (1977.).