7. nodaļa
Lūkas raksti
Neskaitot Pāvila paša vēstules, lielākā daļa informācijas par viņu, kas nonākusi mūsu rokās, ir viņa drauga un tuva domubiedra, 3. evaņģēlija un Apustuļu darbu autora, Lūkas raksti. Lūka pēc profesijas bija ārsts,[118] un no avotiem, kas sniedzas atpakaļ līdz otrajam gadsimtam, zināms, ka viņš dzimis Antiohijā, Sīrijā.[119] To apstiprina arī dažas būtiskas liecības viņa paša rakstos. Kā zināms, viņš bija vienīgais pagānu Jaunās Derības autors. Abi viņa darbi ir patiesībā viena vēsturiska darba divas daļas, kas attēlo kristietības izcelšanos no Jāņa Kristītāja līdz apmēram 60. g.
Abas šīs viņa darba daļas ir veltījums citādi nepazīstamai personai Teofīlam, kuram, acīmredzami, bijušas iepriekšējas zināšanas par kristietību. Teofīls, iespējams, bijis kāda oficiāla amatpersona, ņemot vērā, ka Lūka viņu sauc par cienījamo, gluži tāpat kā Pāvils to dara, uzrunājot romiešu pārvaldniekus Jūdejā – Fēliku un Fēstu. Evaņģēlija prologā Lūka izskaidro sava divdaļīgā darba mērķi šādiem vārdiem:
"Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofīl, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma" (Lk. 1:1–4). Lūka mantojis grieķu vēsturnieku izsmalcinātās tradīcijas, un viņam bija pieejami vairāki lieliski informācijas avoti par notikumiem, kas viņu interesēja, turklāt svarīga viņa paša klātbūtne dažos notikumos, par kuriem viņš stāsta. Esam jau pieminējuši vairākus gan rakstiskus, gan mutiskus avotus, no kuriem viņš varētu būt smēlies.[120] Varam pārliecināties, kāda nozīme ir viņa darbam, ja salīdzinām mūsu relatīvi[121] bagātīgās zināšanas par kristietības attīstību pirms 60. gada ar mūsu absolūto neziņu par to ilgus gadus pēc tam; patiešām, pēc Lūkas nav bijis neviena rakstnieka, ko varētu nosaukt par kristīgās baznīcas vēsturnieku, līdz pat Eisebijam, kura "Baznīcas vēsture" uzrakstīta 313. g., pēc Konstantīna Milānas edikta attiecībā uz reliģisko iecietību.
Lai kādi arī bija viņa avoti, Lūka tos prasmīgi lika lietā. Viņš savu stāstījumu sāk impērijas vēstures kontekstā. No visiem Jaunās Derības autoriem viņš ir vienīgais, kas vismaz Romas imperatoru sauc vārdā. Vārdā saukti trīs imperatori (Augusts, Tibērijs un Klaudijs),[122] imperators Nērons ir pieminēts, taču ne vārdā, viņš ir tas ķeizars, kuru Pāvils piesauca.[123] Jēzus piedzimis imperatora Augusta valdīšanas laikā, kad Hērods Lielais valdīja Jūdejā, tas bija tautas skaitīšanas laiks.[124] Jāņa Kristītāja kalpošanas sākums, ar kuru sākas apustuliskā sludināšana, ir grieķu vēsturnieku stilā[125] sasaistīts ar veselu sakritību virkni, kas klasikas studentam atgādina sinhronismus, ar kuriem, piemēram, Tukidīds noteicis formālo Peloponēsas kara sākumu savu vēsturisko aprakstu otrajā grāmatā. Lūkas rakstu lappusēs sastopami tajā laikā gan jūdu, gan pagānu pasaulē pazīstami vārdi; līdzās imperatoriem mēs sastopam valdniekus Kirēniju, Pilātu, Sergiju, Paulu, Gallionu, Fēliksu un Fēstu; Hērodu Lielo un dažus no viņa pēctečiem – Galilejas tetrarhu Hērodu Antipu, ķēniņu vasaļus Hērodu Agripu I un II, Bereniki Druzillu; jūdu priesteru vadoņus Annu, Kajafu un Ananiju, lielāko tā laika rabīnu un farizeju vadoni Gamaliēlu. Rakstnieks, kas savā stāstījumā iesaista tik plašu pasaules vēstures kontekstu, riskē nonākt nepatikšanās, ja nav pietiekami uzmanīgs; saviem kritiķiem viņš dod daudz izdevību pārbaudīt viņa precizitāti.
Lūka pieņem šos noteikumus, un tas, kā viņš iztur visus pārbaudījumus, ir apbrīnojami. Viens no viennozīmīgākajiem viņa precizitātes pierādījumiem ir drošās zināšanas par visu ievērojamo personu, kuras minētas viņa darbu lappusēs, tituliem. Tajā laikā tas nebūt nebija tik vienkārši kā tagad, kad var ērti ielūkoties rokasgrāmatās. Tas, ar kādu precizitāti Lūka lieto dažādos Romas impērijas titulus, tiek salīdzināts ar to vieglumu un pārliecību, ar kuru Oksfordas pārstāvis lietišķā sarunā nosauktu savus Oksfordas kolēģus ar visiem viņu tituliem – the Provost of Oriel, the Master of Balliol, the Rector of Exeter, the President of Magdalen utt. Cilvēks, kas nav no Oksfordas, kā šīs grāmatas autors, nekad nejūtas drošs, lietojot šos daudzos titulus. Bet Lūkam bija jātiek galā ar vēl citām grūtībām, proti, šie tituli reizēm nesaglabājās ilgāku laika periodu; province no senāta pārvaldes varēja pāriet uz tiešu imperatora pārstāvju administrāciju, un tādā gadījumā to pārvaldīja nevis prokonsuls, bet impērijas legāts (legatus pro praetore).
Piemēram, Kipra, kas bija impērijas province līdz 22. gadam pirms Kristus, kļuva par senāta pārvaldītu provinci un tādējādi to vairs nepārvaldīja impērijas legāts, bet gan prokonsuls. Tātad, kad Pāvils un Barnaba ieradās Kiprā ap 47. g., viņi sastapa prokonsulu Sergiju Paulu (Ap. d. 13:7), vīru, par kuru mēs vēl šo to esam uzzinājuši no senajiem rakstiem, un sers Viljams Ramzejs apgalvo, ka no informācijas par viņa ģimeni var secināt, ka kristietība pamatā radusies vēlākā laikā.[126]
Tāpat arī Ahajas un Āzijas pārvaldnieki bija prokonsuli, jo abas šīs provinces bija senāta pakļautībā. Ahajas prokonsuls Gallions (Ap. d. 18:12) pazīstams kā lielā stoiķa, filozofa un Nērona skolotāja, Senekas brālis. Kādā Delfu (centrālā Grieķija) dokumentā par imperatora Klaudija proklamēšanu atzīmēts, ka Gallions kļuvis par Ahajas prokonsulu 51. g. jūlijā. Ahaja bijusi senāta pakļautībā no 27. g. pirms Kristus līdz 15. g., un atkal pēc 44. g. Ir zīmīgi, ka Lūka, kas parasti valstis sauc to etniskajā vai tautā pazīstamajā vārdā, nevis pēc Romas provinču nomenklatūras, un kas visur citur Ahaju piemin tās vairāk pierastajā nosaukumā kā Grieķiju (Ap. d. 20:2), atsakās no šī paraduma, kad min pārvaldnieka oficiālo titulu, un nosauc Gallionu nevis par Grieķijas, bet gan Ahajas, kā tas ir oficiāli pieņemts, prokonsulu.
Atsauce uz Āzijas prokonsuliem (Ap. d. 19:38) ir neparasta. Vienlaicīgi bija tikai viens prokonsuls, un tomēr Efezas pilsētas rakstvedis saka dumpiniekiem: "Un ir prokonsuli." Varētu jau uzskatīt, ka daudzskaitlis ir vispārinoša forma, taču vai nebūtu vienkāršāk pateikt – "un ir prokonsuls"? Hronoloģisko datu pārbaude atklāj, ka tikai dažus mēnešus pirms dumpja Efezas teātrī Āzijas prokonsulu Jūniju (Junius Silanus) nogalinājuši Nērona mātes Agripīnas emisāri. Nērons bija kļuvis par imperatoru 54. g.[127] Jūnija pēctecis vēl nebija ieradies, tas arī izskaidro šī pilsētas ierēdņa piezīmi, ka "ir prokonsuli"; ir arī grūti atteikties no vēlmes šos vārdus attiecināt uz Jūnija slepkavām – Hēliju (Helius) un Celeru (Celer), jo viņi kārtoja imperatora lietas Āzijā un, iespējams, pildīja arī prokonsula pienākumus laikā starp Jūnija nāvi un viņa pēcteča ierašanos.[128]
Efezas pilsētas ierēdnis bija vietējais varasvīrs, kas darbojās kā saite starp pilsētas pārvaldi un Romas administrāciju. Tie Āzijas pārvaldnieki, kas arī šajā pašā reizē pieminēti (Ap. d. 19:31), bija to provinces pilsētu pārstāvji, kas pārvaldīja provinciālo kultu "Roma un imperators". Dankans (Dunkan) domā,[129] ka sacelšanās Efezā notika Artemīdas svētku laikā; to rīkoja martā vai aprīlī par godu dievietei Artemīdai (Diānai); Āzijas pārvaldnieki kā impēriskā kulta vadošie priesteri, protams, bijuši klāt šajos svētkos kā imperatora pārstāvji.
Pašai Efezas pilsētai piešķirts tituls Neokoros, "Artemīdas tempļa sargātāja" (Ap. d. 19:35). Nosaukums atvasināts no vārda burtiskās nozīmes "tempļa slaucītājs", taču tas kļuvis par goda titulu, – sākumā individuālām personām, vēlāk arī pilsētām. (Līdzīgi mūsdienu Jura Krustam, kas iedibināts kā godazīme individuālām personām un piešķirts arī Maltas salai.) Šī titula piedēvējums Efezai ir apstiprināts grieķu sacerējumos, kur minētā pilsēta arī aprakstīta kā Artemīdas tempļa sargātāja.
Efezas teātrī, kur pulcējās dumpinieki, ir veikti izrakumi, un, kā var spriest pēc atrakto drupu novērtējuma, tas varēja uzņemt ap 25000 cilvēku. Tāpat kā daudzās citās pilsētās, teātris bija vispiemērotākā vieta, kur pilsoņiem sanākt kopā. Interesants atradums šajā teātrī ir kāds uzraksts no 103.–104. g. grieķu un latīņu valodās, kas stāsta par to, kā kāds Romas varasvīrs (C. Vibius Salutaris) dāvājis sudraba Artemīdas tēlu un vēl citas statuetes, lai tās tiktu novietotas uz pjedestāliem teātrī ikvienā priesteru vai pilsoņu sapulcē. Tas atsauc atmiņā to, kādu interesi par dievietes kultu izrādīja Efezas sudrabkaļi (Ap. d. 19:24). Viņi gatavoja nelielas izrotātas sudraba nišas, kurās novietoja Artemīdas tēlu ar viņai blakus sēdošām lauvām. Daži no šiem miniatūrajiem terakota tempļiem ir saglabājušies.
Augstākos ierēdņus Filipos, kas bija Romas kolonija, sauca, kā redzam Ap. d., par "pretoriem", viņu palīgi bija "liktori", no kuru pletnēm dabūja ciest Pāvils un Sīla (Ap. d. … ). Stingri noteiktais koloniālo pārvaldnieku tituls bija "duumvirs", taču viņiem šķita, ka "pretors" skan labāk, tāpat arī kādā citā Romas kolonijā Kapujā (Capua), par kuru Cicerons rakstīja: "Kaut arī viņus sauca "duumvirs" citās kolonijās, vīri vēlējās, lai viņus sauc par "pretoriem".[130]
Tesalonikā augstākos ierēdņus sauca par "politarhiem" (Ap. d. 17:6,9); šāda titula nav klasiskajā literatūrā, bet tas parādās izrakumos kā Maķedonijas pilsētu, ieskaitot Tesaloniku, ierēdņu tituls.
Senais tiesas nams areopāgs parādās Pāvila stāstījumā par Atēnu apmeklējumu (Ap. d. 17:19, 22). Tā bija viscienījamākā vieta Atēnās, kas savu varenību bija zaudējusi 5. gs. pirms Kristus līdz ar Atēnu demokrātijas attīstību, bet Romas impērijas laikā daļēji atkal atguva savu ietekmi. Svarīgi, ka pastāv liecības, ka tajā laikā areopāgā notika zināma kontrole pār tiem, kas uzstājās publikas priekšā,[131] tādēļ ir saprotami, ka Pāvils, ieradies Atēnās ar savu jauno mācību, tūdaļ uzaicināts par to stāstīt areopāga vidū (nevis Marsa kalnā, kā teikts Bībeles angļu "Authorised Version" tulkojumā, jo, lai gan agrākajos laikos tiesa mēdza sanākt tajā vietā, un tā izcēlies arī tā nosaukums, tagad vieta bija mainīta, proti, karaliskajā kolonādē Atēnu tirguslaukumā).
Augstāko ierēdni Maltā sauca par "pirmo vīru uz salas" (Ap. d. 28:7), gan grieķu, gan latīņu sacerējumi apgalvo, ka šādu titulu Maltai patiesi piešķīris romiešu Maltas pārvaldnieks.
Kad Pāvils nonāca Romā, viņu, kā zināms no rakstiskas tradīcijas, aizveda pie kāda varasvīra, saukta "stratopedarch" (Ap. d. 28: 16), kuru kā "princeps peregrinorum" atšifrējis vācu vēsturnieks Momsens (Mommsen), atpazīstot viņā impērisko kurjeru, no kuriem viens, izrādās, bijis centurions Jūlijs, komandieri (Ap. d. 27:1).
Hērodam Antipam, kas mūsu Kunga laikā bija Galilejas valdnieks, šķiet, pateicīgie galilejieši bija piešķīruši titulu "ķēniņš" (sal. Mt. 14:9; Mk. 6:14), bet, atšķirībā no viņa tēva Hēroda Lielā un brāļadēla Heroda Agripas I, viņu nekad karaliskajā statusā netika iecēlis Romas imperators, un viņam nācās samierināties ar zemāku titulu – "tetrarhs". Tādēļ arī Lūka viņu nekad nesauc par ķēniņu, bet vienmēr par tetrarhu (piem., Lk. 3:1, 19).
Lūkas 2:2 atsauce uz Kirēniju kā Sīrijas valdnieku Kristus dzimšanas laikā (pirms Hēroda Lielā nāves 4. g. pirms Kristus) bieži tiek uzskatīta par kļūdu, jo ir zināms, ka Kirēnijs bija imperatora legāts 6. g.[132] un tajā gadā uzraudzījis pierakstīšanos (Ap. d. 5:37), kas izraisīja galilieša Jūdas vadīto sacelšanos. Taču tagad daudzi pieļauj, ka kāda iepriekšēja pierakstīšanās, kā tas aprakstīts Lk. 2:1 un turpmāk:
a) varētu būt notikusi Hēroda Lielā laikā;
b) varētu likt ikvienam atgriezties ģimenes mājās;
c) varētu būt daļa no impērijas iedzīvotāju skaitīšanas;
d) varētu būt notikusi Kirēnija iepriekšējās valdīšanas laikā Sīrijā.
a) Jozefs Flāvijs mums vēsta, ka, Hēroda valdīšanas laikam ejot uz beigām (37.–34. g. pirms Kristus), imperators Augusts pret viņu izturējies vairāk kā pret padoto nekā draugu[133] un ka visa Jūdeja devusi pavalstniecības zvērestu gan Augustam, gan Hērodam.[134] Izdarīt impērijas iedzīvotāju skaitīšanu vasaļkaralistē (kāda bija Jūdeja Hēroda valdīšanas laikā, nav nekas neparasts; Tibērija valdīšanas laikā iedzīvotāju skaitīšana tika uzspiesta vasaļkaralistei Antiohijai Austrumāzijā).[135]
b) Prasība visiem cilvēkiem pierakstīties viņu dzimtajā vietā, kas lika arī Jāzepam atgriezties Betlēmē, labi parādīta 104. g. ediktā, kurā Romas prefekts Ēģiptē (C. Vibius Maximus) izdod šādu pavēli: "Tā kā pierakstīšanās dzīvesvietā tuvojas, nepieciešams brīdināt visus, kas kāda iemesla dēļ atrodas ārpus sava administratīvā iedalījuma, un likt viņiem atgriezties mājās, lai veiktu vajadzīgo pierakstīšanās procedūru un uzturētos savā paša iekoptajā zemē.[136]
c) Ir vairāki dažādos avotos minēti pierādījumi, ka dažādās impērijas daļās notikušas šādas pierakstīšanās laikā no 11. līdz 8. g. pirms Kristus. Izšķirošā ir papirusa liecība par Ēģipti.
d) Ir drošas rakstiskas liecības, ka 6. g., kad Kirēnijs sāka valdīt Sīrijā, tā bija jau otrā reize, kad viņš kļuva par impērijas legātu. Pirmo reizi viņš vadīja ekspedīciju pret kādu kalniešu cilti Mazāzijā (Homanadensians), apmēram laikā starp 12. un 6. g. pirms Kristus. Taču mūsu liecības nepasaka skaidri, kurā provincē viņš tajā laikā bijis legāts. Viljams Ramzejs uzskata, ka šī province bijusi Sīrija.[137] Taču no tiem laikiem ir zināms garš Sīrijas valdnieku saraksts un Kirēniju tajā neatrodam; Ramzejs uzskata, ka viņš bijis norīkots papildus, kā īpašs legāts militārām vajadzībām. No otras puses, ir pietiekams pamats domāt, ka viņa pirmais impērijas legāta kalpošanas laiks pavadīts Galatijā, nevis Sīrijā.[138] Šis jautājums vēl nav galīgi izšķirts, bet būtu vēlams uzklausīt tos komentētājus un valodniekus, kas tulko Lūkas 2:2 šādi: "Un šī uzskaitīšana notika pirms tās, kuru vadīja Sīrijas pārvaldnieks Kirēnijs."[139]
Par kļūdu uzskatīja arī Lūkas 3:1, kur teikts, ka Lizanijs ir Abilenes (rietumos no Damaskas) tetrarhs 15. Tibērija valdīšanas laikā (27.–28. g.), taču vienīgais seno laiku vēsturē pazīstamais Lizanijs no Abilenes bija ķēniņš, kas pēc Marka Antonija pavēles ticis sodīts ar nāvi 34. g. pirms Kristus. Taču mūsu rīcībā ir liecība par šo vēlāko Lizaniju, kas bijis tetrarhs, no uzraksta templī: "Kunga imperatora un visas viņa dzimtas pestīšanai no Nimfaja (Nymphaeus), tetrarha Lizanija brīvlaistā." "Kunga imperatora" apvienotais tituls bija piešķirts vienīgi Tibērijam un viņa mātei Līvijai, Augusta atraitnei, un šī atsauce uz to dod iespēju fiksēt šī uzraksta tapšanas laiku no 14. g. (Tibērija valdīšanas sākums) līdz 29. g. (Līvijas nāve).[140] Pamatojoties uz šo un vēl citām liecībām, varam droši piekrist vēsturnieka E. Meijera (Eduard Meyer) apgalvojumam, ka Lūkas atsauce uz Lizaniju ir "pilnīgi pareiza".[141]
Varētu pieminēt vienu no daudzajiem gadījumiem, kad skaidrību Jaunās Derības vēstījumā ienesušas monētas. Vēsturnieki ir daudz strīdējušies, lai noteiktu precīzi, kad tieši pārvaldnieku Fēliksu nomainīja Fēsts (Ap. d. 24:27). Taču ir liecības, ka Nērona piektajā valdīšanas gadā (kurš beidzās 59. g. oktobrī) Jūdejā tika ieviestas jaunas monētas un šajā gadījumā būtu piemēroti nomainīt pārvaldnieku. Ņemot vērā Delfos atrasto liecību, kurā noteikts Galliona prokonsula darbības laiks Ahajā (un no tā izsecināmā Pāvila evaņģēlizācijas hronoloģija Korintā (Ap. d. 18)), un šo numismātisko liecību Fēsta iecelšanai par pārvaldnieku Jūdejā 59. g., mēs varam aprēķināt, kad tieši risinājušies svarīgākie notikumi Pāvila darbībā. Šādā ietvarā lieliski iekļaujas visi Ap. d. minētie fakti.
Lūkas precizitāte sīkumos, kuru jau esam iepazinuši, parādās arī veidā, kā viņš iezīmē attiecīgās vietas un laika atmosfēru. Tā ir katrā atsevišķā gadījumā atbilstošā noskaņa. Satrauktais un neiecietīgais pūlis Jeruzalemē ir zīmīgā kontrastā ar raibo sabiedrību Sīrijas Antiohijā, kur dažādu ticību un tautību cilvēki savā tiešajā saskarsmē nogludinājuši visus asumus, tāpēc nav nekāds brīnums, ka pirmā pagānu draudze dibināta tieši šeit, kur jūdi un pagāni sadzīvo brālīgā iecietībā un draudzībā.[142] Atcerēsimies Filipus, šo Romas koloniju ar paštaisnajiem augstajiem ierēdņiem un pilsoņiem, kas lepojas, ka ir romieši; pievērsīsimies Atēnām ar bezgalīgajiem disputiem tirgus laukumā un neremdināmo tieksmi pēc jaunām ziņām, tieksmi, par kuru valdnieki dusmojušies jau pirms trim, četriem gadsimtiem;[143] vēl paliek Efeza ar Artemīdas templi – vienu no pasaules septiņiem brīnumiem – un daudziem tās pilsoņiem, kuru iztikas avots ir šīs pielūgtās dievietes kults, ar tās māņticības un maģijas reputāciju, kas antīkajā pasaulē bijusi tik pazīstama, ka buršanas un maģijas nozīmē lietots termins "efeziešu vēstules" (Ephesia grammata).
Nav nekādu šaubu, ka tieši šo buršanas pamācību ruļļi publiski sadedzināti pēc tam, kad Pāvils ar panākumiem bija sludinājis ticību, kas ļaudis atbrīvo no māņticīgām bailēm (Ap. d. 19:19).
Trīs Ap. d. daļas pazīstamas kā stāstījums daudzskaitļa pirmajā personā; tajās autors pēkšņi pārslēdzas no stāstījuma trešajā personā uz daudzskaitļa pirmo personu, neuzkrītoši, bet atbilstoši norādot, ka dažos gadījumos viņš pats bijis klāt aprakstītajos notikumos.[144] No šīm daļām varbūt visinteresantākā ir pēdējā, kurā atrodam slaveno stāstu par Pāvila ceļojumu un kuģa katastrofu, kuru viņš kopā ar ceļabiedriem piedzīvoja ceļā no Palestīnas uz Itāliju. Šo stāstu dēvē arī par "vienu no vispamācošākajām liecībām senās jūrniecības pētījumos".[145] Angļu valodā ir lielisks darbs par šo tematu – "Sv. Pāvila ceļojums un kuģa katastrofa", izdots 1848. gadā (ceturtais, atkārtotais izdevums 1880. g.), kura autors ir no Džordanhilas – Dž. Smits (J. Smith), kas bija pieredzējis burātājs un labi pazina tos Vidusjūras ūdeņus, kurus bija šķērsojis Pāvila kuģis. Viņš ir augstu novērtējis to, cik apbrīnojami precīzi Pāvils aprakstījis katru ceļa posmu, un pēc Lūkas apraksta detaļām viņš sameklēja to vietu Maltas krastā, kur katastrofa, acīmredzot, notikusi.
Par to, kā Lūka attēlojis viņu uzturēšanos Maltā (Ap. d. 28:1–10) Ā. Harnaks teicis, ka "no Ap. d. 28:9 un turpmākajiem pantiem ar lielu ticamību var secināt, ka autors pats Maltā nodarbojies ar ārsta praksi", un pēc iedziļināšanās šīs nodaļas valodā viņš uzskata, ka "šim stāstam par Pāvila uzturēšanos Maltā ir medicīniska pieskaņa".[146]
Jāpiezīmē, ka šiem pierādījumiem attiecībā uz autora precizitāti nav gadījuma raksturs. Cilvēks, kura precizitāte izpaužas lietās, ko iespējams droši pārbaudīt, visticamāk ir akurāts arī tad, ja nav iespējams par to pārliecināties. Precizitāte ir paradums, un no patīkamas (vai arī nepatīkamas) pieredzes mēs zinām, ka ir cilvēki, kas vienmēr ir akurāti, un ir arī tādi, ar kuru neprecizitāti esam spiesti rēķināties. Lūkas darbs dod viņam tiesības tikt uzskatītam par autoru, kas radis būt akurāts.
Viljams Ramzejs, kas daudz ražīgu gadu veltījis arheoloģiskajiem pētījumiem Mazāzijā, apliecina Lūkas pamatīgās un ļoti precīzās zināšanas par tā laika Mazāziju un Grieķijas austrumdaļu. Kad Ramzejs sāka savus arheoloģiskos pētījumus pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās, viņš bija cieši pārliecināts, ka taisnība ir tolaik pazīstamajai Tībingenes hipotēzei, ka Ap. d. sarakstīti otrā gadsimta vidū; un tikai pamazām viņš bija spiests pilnīgi mainīt savus uzskatus, jo fakti, kas atklājās viņa pētījumos, deva neapstrīdamas liecības, kuras viņš nedrīkstēja neņemt vērā.
Kad vēlāk Ramzeju lūdza literāri noformēt populāra apoloģēta uzskatus par Jaunās Derības rakstu ticamību, viņa spriedumi apliecināja iepriekšējo arheoloģisko pētījumu un senās klasiskās literatūras un vēstures studiju pieredzi. Viņš nerunāja nepārdomāti vai, gribēdams pieglaimoties reliģiskajai auditorijai, kad izteica viedokli, ka "Lūkas stāstījums ir nepārspēts tā ticamības ziņā";[147] tas bija pārdomāts spriedums, kas radies nopietnu pētījumu rezultātā, par spīti tam, ka sākumā viņam bijuši pretēji uzskati par Lūkas ieguldījumu vēsturē. Lūk, viņa nobriedušo uzskatu apkopojums:
"Lūka ir augstas klases vēsturnieks; nerunājot nemaz par to, ka viņa minētie fakti ir neapstrīdami, viņam ir arī patiesa vēstures izjūta, viņš pievēršas domām un iecerēm, kas ir vēstures evolūcijas pamatā, viņš rūpīgi izsver, cik svarīgs katrs notikums. Viņš izvēlas svarīgākos notikumus, to patiesas norises atspoguļojumam veltot vairāk laika, tajā pašā laikā viņš tikai nejauši piemin vai pat izlaiž to, kam nav vērtības. Īsi sakot, šis autors godam nopelnījis savu vietu visievērojamāko vēsturnieku vidū."[148]
Ne katrs zinātnieks atbalstīs Ramzeja domas par Lūkas kā vēsturnieka spējām; taču Lūkas precizitāte detaļās ir kaut kas tāds, pie kā der atkal un atkal pakavēties. Kopš Ramzeja panākumiem Lūkas darbu vēsturiskā un ģeogrāfiskā fona pētījumi turpinās un, mūsu zināšanām šajā laukā padziļinoties, aug cieņa pret viņa precizitāti. Lai ko arī neteiktu par Ramzeju, neviens nenosauks par apoloģētu cienījamo amerikāņu zinātnieku Dr. Henriju Kedberiju (Dr. Henry J. Cadbury). Bet, kad Dr. Kedberijs pēc veiksmīgas zinātnieka karjeras, kurā viņš devis izcilu ieguldījumu Lūkas evaņģēlija un Apustuļu darbu pētījumos, laida klajā savas Lowel universitātē 1953. gadā nolasītās lekcijas par "Apustuļu darbiem vēsturē", viņš iedvesmoja lasītājus apbrīnot Lūkas darbu. Tas ir aizraujošs sacerējums, Ramzeja ievirzes turpinājums viņa labākajā sniegumā.
Patiesi, Lūkas vēsturisko ticamību atzinuši arī daudzi Bībeles komentatori, kuru uzskati ir izteikti liberāli. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs secinājums tiem, kas Jauno Derību aplūko no vēsturiskā viedokļa. Lūkas darbi aptver mūsu Kunga dzīves laiku un kristīgās baznīcas pirmos trīsdesmit gadus, ieskaitot tos, kuros tika paveikts Pāvila lielais misionāra darbs un uzrakstītas viņa vēstules. Lūkas darba abas daļas patiesībā sasaista kopā Jauno Derību, jo viņa evaņģēlijā aprakstīti tie paši notikumi, kas citos evaņģēlijos, bet Apustuļu darbi nodrošina vēsturisko fonu Pāvila vēstulēm. Tā kristietības veidošanās liecība, kuru mums sniedz Lūka, galvenajos vilcienos sakrīt ar pārējo trīs evaņģēliju un Pāvila vēstuļu liecībām. Šai "gleznai" viņš radījis attiecīgā vēsturiskā fona "ierāmējumu", kas nenovēršami būtu izraisījis atmaskojumus, ja rakstītais būtu romantisks izdomājums, taču patiesībā tas dod iespēju pārbaudīt un iegūt drošu pārliecību par viņa darbu, līdz ar to, vismaz galvenajos vilcienos, par Jaunajā Derībā attainotās kristietības izcelšanās ticamību.[149]
[118] Kol. 4:14.
[119] Anti–Marcionite prologue, par Lūku; arī Eusebius, Hist. Eccl., III, 4.
[120] Skat. 4. nodaļu.
[121] Bet tikai relatīvi, jo Lūka aplūkojis Evaņģēlija izplatīšanās gaitu galvenokārt tikai apgabalā no Jeruzalemes uz Romu. Informācija ir ļoti niecīga vai nav nekādas par vienlaicīgo misionāru darbu Āfrikā vai neromiskajā Āzijā.
[122] Lūkas 2:1; 3:1; Apustuļu darbi 11:28 un 18:2.
[123] Ap. d. 25:11 utt.; viņu sauc par Augustu 25:21.
[124] Lk. 1:5; 2:1 un turpmāk.
[125] Lk. 3:1 un turpmāk.
[126] "The Bearing of Recent Discovery on the Trustworthiness of the New Testament" (1915.), 150. lpp. un turpmāk; Sal. F. F. Bruce "Paul: Apostle of the Free Spirit" (1977.), 161. lpp.
[127] Tacits "Annāles", XIII, 1; Dio Cassius, Hist. LXI, 6.
[128] Sal. G. S. Duncan "St. Paul’s Ephesian Ministry" (1929.), 102. lpp. un turpmāk.
[129] Op. cit., 140. lpp.
[130] "De Lage Agraria", 34.
[131] Sk. Ramsay "St. Paul the Traveller" (14. izd., 1920. g.), 245. lpp. un turpmāk, "The Bearing of Recent Discovery..", 101. lpp. un turpmāk.
[132] Jozefs Flāvijs "Senatne", XVIII, 1, 1.
[133] Turpat, XVI, 9, 3.
[134] Turpat, XVII, 2, 4.
[135] Tacits "Annāles", VI, 41.
[136] Sal. A. Deissmann "Light from the Ancient East" (1927.), 270. lpp. un turpmāk.
[137] "The Bearing of Recent Discovery.." (1915.), 275. lpp. un turpmāk.
[138] Sal. R. Syme "Galatia and Pamphylia under Augustus", Klio XXVII (1934.), 122. lpp. un turpmāk.
[139] Sal. N. Turner "Grammatical Insights into the New Testament" (1965.), 23. lpp. un turpmāk.
[140] Skat. Ramsay "The Bearing of Recent Discovery..", 297. lpp. un turpmāk.
[141] "Ursprung und Anfünge des Christentums", I (1921.), 49. lpp.
[142] Ap. d. 11:19 un turpmāk.
[143] Ap. d. 17:21; sal. Thucydides, III, 38, 5; Demosthenes "Philippic", 10.
[144] Ap. d. 16:10–17; 20:5 – 21:18; 27:1 – 28:16.
[145] H. J. Holtzmann "Handcommentar zum N.T." (1889.), 421. lpp.
[146] "The Bearing of Recent Discovery.. ", 81. lpp.
[147] "Luke the Physician", 177.–179. lpp.
[148] Bearing, 222. lpp. Sal. ar Oklendas universitātes (Jaunzēlande) profesora emeritus klasiskajā vēsturē secinājumu: "Lūka ir patiess vēsturnieks, kam pienākas vieta līdzās lielajiem grieķu vēsturniekiem" (E. M. Blaiklock "The Acts of the Apostles" [Tyndale Press, 1959.], 89. lpp.).
[149] Skat. I. H. Marshall "Luke: Historian and Theologian" (1970.).
