Visagrīnākie Jaunās Derības raksti, kas nonākuši līdz mūsdienām, ir apustuļa Pāvila vēstules, kuras viņš sarakstījis līdz tam laikam, kad tika aizturēts Romā (ap 60.–62. g.). Neviens no evaņģēlijiem nevar būt agrīnāks par 60. g., taču mums ir desmit Pāvila vēstules, kas sarakstītas no 48. līdz 60. gadam.
Pāvils bija jūdu izcelsmes Romas impērijas pilsonis (viņa ebrejiskais vārds bija Sauls), dzimis Mazāzijā, Tarsas pilsētā Kilikijā, kristīgās ēras sākumā. Viņa dzimtā "ievērojamā" pilsēta, kā viņš pats to nosauca (Ap. d. 21:39), tajā laikā bija ievērojams grieķu kultūras centrs, kas nevarēja neietekmēt Pāvilu, tas izpaužas viņa runās un vēstulēs. Izglītību viņš ieguva Jeruzalemē pie sava laika lielākā farizeju vadoņa Gamaliēla.[95] Viņš jau sākumā savu vienaudžu vidū izcēlās ar centību mācībās un dedzību, ar kādu turējās pie savas tautas senajām tradīcijām.[96] Varētu būt, bet tas nav droši, ka kādu laiku viņš ir arī bijis tautas augstākās tiesas, sinedrija, loceklis.
Viņa dedzība likuma aizstāvēšanā noveda viņu konfliktā ar agrīnajiem Jeruzalemes kristiešiem, it īpaši tiem, kas bija kopā ar Stefanu, kura mācību viņš noteikti bija dzirdējis sinagogā, kur kilikiešu jūdi mēdza pulcēties,[97] un viņš tūlīt ar īpašu tālredzību saprata, cik dziļi Evaņģēlijs grauj jūdu tradicionālos likumus un kultus. Pāvils bija atbildīgs par Stefana nomētāšanu ar akmeņiem un deva arī piekrišanu par viņa sodīšanu ar nāvi, pēc tam viņš turpināja cīnīties pret jauno kustību, kas, pēc viņa domām, pateicoties Stefana darbībai, draudēja iznīcināt visu, kam vien viņš ticēja jūdaismā.[98] Viņa paša vārdiem runājot, "es pārlieku vajāju Dieva draudzi un to postīju" (sk. Gal. 1:13) līdz tam brīdim, kad tikšanās ar Jēzu uz Damaskas ceļa pārliecināja viņu par Jēzus patieso augšāmcelšanos un no tā izrietošo kristīgās mācības nozīmību; līdz ar to viņš kļuva par galveno šīs ticības, kurai bija nodarījis tik daudz posta, nesēju pasaulē.
Pierādījums, kas tādu cilvēku pārliecināja par visa agrāk svēta turētā absolūto nevērtīgumu un lika viņam novērsties no visa, kas bijis dārgs, lai iesaistītos kustībā, kuru līdz tam nesaudzīgi vajājis, nepārprotami bijis vienreizējs un neiedomājami spēcīgs. Pāvila pārvērtība kopš seniem laikiem tika uzskatīta par svarīgu pierādījumu kristietības patiesumam. Daudzi pievienojušies 18. gs. valstsvīra Džordža Litltona (George, Lord Lyttelton) secinājumam, ka Sv. Pāvila pārvērtība un viņa apustulība, pienācīgi novērtēta, ir pilnīgi pietiekams pierādījums tam, ka kristietība ir dievišķā atklāsme.[99]
Tomēr pašlaik mums galvenokārt interesē informācija, ko varam iegūt no viņa vēstulēm. Tās nebija rakstītas, lai apkopotu Jēzus dzīves un kalpošanas faktus; tās bija adresētas kristiešiem, kas pazina Evaņģēliju. Taču tajās mēs atrodam pietiekami daudz materiāla, lai izveidotu priekšstatu par agrīno apustulisko sludināšanu par Jēzu. Lai arī Pāvils ir pārliecināts par Jēzus dievišķo pirmeksistenci,[100] viņš arī zina, ka Viņš bija patiesi cilvēciska būtne,[101] Ābrahāma[102] un Dāvida[103] pēctecis, kas dzīvoja, pakļauts jūdu bauslībai,[104] tika nodots un tajā pašā naktī turēja Sv. Vakarēdienu ar maizi un vīnu;[105] kas izcieta romiešu sodu pie krusta,[106] kaut gan atbildība par Viņa nāvi gulstas uz jūdu tautas pārstāvjiem;[107] ko apglabāja; kas trešajā dienā augšāmcēlās, un no tā brīža Viņu dzīvu redzējuši vairāki aculiecinieki dažādos apstākļos, ieskaitot reizi, kad Viņu redzēja vairāk nekā pieci simti cilvēku, no kuriem lielākā daļa vēl pēc tam dzīvoja kādus divdesmit piecus gadus.[108] Šīs Kristus patiesās augšāmcelšanās liecības kopsavilkumā Pāvils ar veselīgu instinktu nojauš nepieciešamību pievienot savu personisko liecību, lai aizstāvētu to, ko viegli varētu uzskatīt par neticamu apgalvojumu.
Pāvils pazīst Tā Kunga apustuļus,[109] no kuriem Pēteris un Jānis saukti vārdā un minēti kā draudzes balsti,[110] pazīst Viņa brāļus, no kuriem vārdā saukts Jēkabs,[111] viņš zina, ka Tā Kunga brāļi un apustuļi, ieskaitot Pēteri, bijuši precēti[112] – nejauša sakritība ar Evaņģēlija stāstu par Pētera sievasmātes dziedināšanu.[113] Viņš reizēm citē Jēzus sacīto, piemēram, Viņa mācību par laulību un šķiršanos,[114] par Evaņģēlija sludinātāju tiesībām uz viņu materiālo vajadzību nodrošinājumu,[115] kā arī vārdus, ko Viņš lietojis, Svēto Vakarēdienu iestādot.
Bet arī tad, ja viņš nemin Jēzus vārdus tieši, jūtams, cik labi viņš tos pārzina. It īpaši mums vajadzētu salīdzināt Vēstules romiešiem ētisko daļu (12:1–15:7), kurā Pāvils apkopojis Evaņģēlija praktiskos norādījumus kristīgai dzīvei, ar Kalna sprediķi, lai pārliecinātos, cik dziļi Pāvils sevī uzņēmis sava Skolotāja mācību. Jāteic, ka gan šajā tekstā, gan visur citur Pāvila galvenais pamatojums viņa ētiskajām pamācībām ir paša Kristus paraugs. Un Kristus tēls, kādu to redzam Pāvila rakstos, pilnīgi sakrīt ar to Kristu, kas attēlots evaņģēlijos. Kad Pāvils runā par Kristus lēnprātību un laipnību (2. Kor. 10:1), tad atceramies Tā Kunga paša vārdus: "Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs" (Mt. 11:29). Tas ir evaņģēliju pašaizliedzīgais Kristus, par kuru Pāvils saka – "jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam" (Rom. 15:3), un, tāpat kā Kristus aicina savus sekotājus sevi aizliegt (Mk. 8:34), tāpat arī apustulis uzskata, ka, sekojot Kristus piemēram, mūsu, kristiešu, pienākums ir "nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem" (Rom. 15:1). Viņš, kas sacījis: "Es esmu jūsu vidū, kā tāds, kas kalpo" (Lk. 22:27), un darīja šo kalpa darbu, mazgājot apustuļu kājas (Jņ. 13:4 un turpmāk), ir tas pats, kas, pēc Pāvila teiktā, sevi iztukšoja, "pieņemdams kalpa veidu" (Fil. 2:7). Vārdu sakot, kad Pāvils vēlas rādīt saviem lasītājiem visas tās labās īpašības, kas piemīt Evaņģēlija Kristum, viņš to pasaka šādiem vārdiem: "Lai jūsu bruņas ir Jēzus Kristus" (Rom. 13:14).
Īsi izsakoties, Pāvila Evaņģēlija vēsts galvenajos vilcienos ir tāda pati, kādu to redzam pārējā Jaunajā Derībā, it īpaši četros evaņģēlijos. Pāvils pats cenšas parādīt, ka Viņa Evaņģēlijs ir tas pats, ko sludinājuši pārējie apustuļi,[116] – tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Pāvils nav bijis kopā ne ar Kristu, Viņam miesā esot, ne arī ar pārējiem apustuļiem, kā arī to, ka viņš kategoriski apgalvo, ka ir pilnīgi neatkarīgs no viņiem.[117]
[95] Ap. d. 22:3.
[96] Gal. 1:13 un turpmāk.
[97] Ap. d. 6:9.
[98] Ap. d. 7:58; 8:1 un turpmāk, 9:1 un turpmāk, 22:4; 26:9 un turpmāk. 1. kor. 15:9 utt.
[99] "Observations on the Conversion of St. Paul", darbā, par kuru Dr. Džonsons (Dr. Samuel Johnson) rakstīja: "Viņš jauneklīgā aizrautībā un lepnībā, pateicoties viltīgām runām, bija šaubījies par kristietības patiesumu, bet viņš redzēja, ka pienācis laiks, kad viņš vairs nevar vienkārši ticēt uz labu laimi vai šaubīties, un sāka nopietni šo jautājumu pētīt. Tie bija godīgi meklējumi un tādēļ vainagojās ar pārliecību. Viņš atklāja, ka šī reliģija ir patiesa, un visu, ko viņš bija mācījies, viņš pūlējās mācīt citiem (1747.) savā "Observasions on the Convertion of St. Paul", – traktātā, kuru neticība nekad nav spējusi atspēkot (Lives of the Poets: Lyttelton).
[100] Piem., Kol. 1:15 un turpmāk.
[101] Gal. 4:4.
[102] Rom. 9:5.
[103] Rom. 1:3.
[104] Gal. 4:4.
[105] 1. kor. 11:23 un turpmāk.
[106] Fil. 2:8; 1. kor. 1:23; Gal. 3:13; 6:14 utt.
[107] 1. tes. 2:15.
[108] 1. kor. 15:4 un turpmāk.
[109] Gal. 1:17 un turpmāk.
[110] Gal. 2:9.
[111] Gal. 1:19; 2:9.
[112] 1. kor. 9:5.
[113] Mk. 1:30.
[114] 1. kor. 7:10 un turpmāk.
[115] 1. kor. 9:14; 1. Tim. 5:18; sal. Lk. 10:7.
[116] 1. kor. 15:11.
[117] Šīs nodaļas tematu skat. C. H. Dodd "History and the Gospel" (1938.), 63. lpp. un turpmāk, un A. M. Hunter "Paul and his Predecessors" (1961.), bet galvenokārt G. J. Machen "The Origin of Paul’s Religion" (1921., atkārtoti iespiests 1947.) un S. Kim "The Origin of Paul’s Gospel" (1981.). Vairāk par to esmu rakstījis darbā "Paul and Jesus' (1974.) un "Paul: Apostle of the Free Spirit" (1977.), 95.–112. lpp.
