Vai ir kāda nozīme tam, vai Jaunās Derības dokumenti ir ticami vai ne? Vai ir tik svarīgi, lai mēs tos uztvertu kā patiesi vēsturiskus pierakstus? Daži uz abiem jautājumiem ļoti pārliecināti atbildēs "nē". Viņi teiks, ka kristietības pamatprincipi izteikti Kalna sprediķī un daudzās citās vietās Jaunās Derības tekstā; to negrozāmību nespēj ietekmēt tas, vai stāstījumu fons ir patiess vai ne. Ir tiesa, viņi teiks, ka mēs neko konkrētu nezinām par Skolotāju, kura mutē šie vārdi ielikti; šis stāsts par Jēzu, kādu to lasām mūsdienās, varētu būt arī mīts vai leģenda, taču Viņa mācībai, vienalga, vai Viņš ir vai arī nav tās radītājs, ir vērtība pašai par sevi, un cilvēks, kas to pieņem un seko tai, var būt patiess kristietis arī tad, ja viņš pieļauj, ka Kristus vispār nekad nav dzīvojis.
Šāds apgalvojums izklausās ticami un var tikt piemērots daudzām reliģijām. Piemēram, varētu uzskatīt, ka konfuciānisma ētikai ir patstāvīga vērtība, kas nav saistīta ar Konfūcija dzīvesstāstu, tāpat arī Platona filozofiju var aplūkot no tai piemītošo vērtību viedokļa, pilnīgi neatkarīgi no tā, kā mūsdienās vērtējam Platona dzīvi un to, cik daudz viņš aizguvis no Sokrāta. Taču līdzīga nostāja pret Jauno Derību nozīmētu pilnīgi atteikties no pašas kristietības būtības. Jo kristīgais Evaņģēlijs nav vērtējams kā morāles kodekss vai metafiziska sistēma; tas pirmkārt un galvenokārt ir labā vēsts; kā tādu to arī mācīja tās pirmie sludinātāji. Patiesi, viņi kristietību dēvēja par "ceļu"[1] un "dzīvību",[2] un kristietība kā dzīves veids ir atkarīgs no tā, vai kristietību pieņem kā labo vēsti. Un šī labā vēsts ir cieši saistīta ar vēsturi, jo tā stāsta par to, kā Dievs ienāca vēsturē, lai glābtu pasauli, mūžīgais ienāca laikā, debesu godība – zemes valstībā, – caur lielajiem iemiesošanās, krustā sišanas un Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumiem. Paši pirmie pierakstītie mūsu Kunga vārdi, kas sludināti Galilejā, ir šādi:
"Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju!" (Mk. 1:15).
To, ka kristietība sakņojas vēsturē, skaidri parāda arī baznīcas senās ticības apliecības, kas šo īpašo Dieva atklāsmi saista ar noteiktu laika sprīdi, kad Jēzus Kristus, Viņa vienīgais Dēls, mūsu Kungs, "cieta zem Poncija Pilāta". Vēsturiskais vienreizīgums kristietībā, kas to paceļ pāri visām reliģiskajām un filozofiskajām sistēmām, kas nav īpaši saistītas ar noteiktu laika periodu, dara jautājumu, vai var ticēt, ka šie raksti patiesi ir atklāsmes pieraksts, augstākā mērā nozīmīgu.
Var teikt, ka, lai arī mēs atzīstam, ka kristīgā ticība ir cieši saistīta ar Jaunās Derības fonu, jautājums par šo Rakstu precīzo vēsturiskumu ir mazsvarīgs tiem, kas noliedz kristietības patiesību citu iemeslu dēļ. Kristietis teiktu, ka Jaunās Derības vēsturiskums un kristietības patiesība savu īpašo nozīmīgumu cilvēcei nezaudē, ja to ignorē vai noliedz. Taču Jaunās Derības dokumentu patiesīgums ir ļoti svarīgs arī tīri vēsturiskā ziņā. Šajā sakarībā bieži citē vēsturnieka Lekija (Lecky) vārdus (viņš nav bijis atklāsmes reliģijas piekritējs):
"Jēzus bijis ne tikai augstākās tikumības paraugs, bet arī spēcīgākais tās iedvesmotājs praksē, un Viņam bijusi tik varena ietekme, ka var droši teikt – šo triju īso Viņa aktīvās dzīves gadu apraksts devis cilvēces atjaunošanai un pārveidei vairāk nekā visas filozofijas formālās mācības un morālistu padomi un brīdinājumi kopā."[3]
Bet iepazīt Jēzu var vienīgi no Jaunās Derības pierakstiem, tādējādi Viņa nozīme ir līdzvērtīga Jaunās Derības rakstu nozīmei. Vai tādā gadījumā nebūtu paradokss, ja šie pieraksti, kam, saskaņā ar gudru vēsturnieku liecībām, bijusi tik milzīga nozīme, izrādītos vēsturiski nepatiesi? Tas, protams, pats par sevi nav pierādījums šo rakstu vēsturiskajam patiesīgumam, jo vēsture ir pilna paradoksu, taču tas dod vēl papildus iemeslu nopietniem pētījumiem, vai šie pieraksti, kas tik lielā mērā ietekmējuši cilvēces vēsturi, ir patiesi. Vienalga, vai mūsu pieeja ir teoloģiska vai vēsturiska, ir svarīgi, vai Jaunās Derības dokumenti ir ticami vai ne.[4]
